Cesu rota2
•Descargar como PPT, PDF•
0 recomendaciones•790 vistas
The brief overview of the situation in Baltic’s after the declaration of Latvian Republic, formation of the first Latvian military unit- Cesis company and the first firefight of the Latvian Independence war December 24, 1918.
Recomendados
Más contenido relacionado
Más de Cesis Battlefield
Más de Cesis Battlefield (11)
Cesu rota2
- 1. Cēsu rotas formēšana ĒVALDS KRIEVIŅŠ atvaļināts pulkvežleitnants Drabeši 2013
- 2. • LNKS aicinājums • Baltijas Landesvēra formēšana. • Cēsu pašaizsardzības rotas formēšana • Cēsu rotas formēšana
- 4. Pulkvedis Gustavs Grīnbergs Dzimis 1884. gada 7. decembrī Cērkstē pie Tukuma, Kurzemes guberņā, Miris 1981. gada 20. oktobrī Ketskilā, Ņujorkas štatā -No 1918. gada 18.novembra Latvijas Republikas Pagaidu valdības loceklis Tautas apsardzības ministra biedrs (vietnieks). - Izveidoja ministrijas organizācijas daļu. -1919. gada 10. janvārī, neticot pozitīvam iznākumam, pameta Latviju. - No 1919. gada 20. marta dienējis Dienvidkrievijas bruņotajos spēkos (Вооружённые силы Юга России): -1921. gadā atgriezās Latvijā
- 5. 1918. gada augusts. LNKS aicinājums
- 7. 1918. gada novembris. Baltijas Landesvēra (BLW) formēšana Baltvācu karogs Baltische Landeswehr BLW 1. novembrī 8. armijas štābs apstiprina BLW formēšanas plānu 11. novembrī 8. armijas vadība atļauj sākt BLW formēšanu. 12. novembrī izformētās Krievijas armijas baltvāciešu virsnieki izveido BLW štābu (Oberkommando).
- 8. Baltijas Landesvēra (BLW) formēšana 1918. gada novembrī
- 11. Cēsu pašaizsardzības rotas formēšana 8. novembris Poručiks Jansons, Artūrs LKOK nr.3/244 * 1893. g. 23. janvārī Cēsu pagastā. + Nošauts 1941. g. 22. jūnijā Baltezerā. [Apbedīts Ādažu kapos.]
- 12. 12.-15. novembrī Cēsu Viesīgās biedrības nams
- 13. Andrejs Kampe Jāņmuižas īpašnieks, Valmieras ģildes tirgotājs, namīpašnieks un Cēsu Sv. Jāņa baznīcas latviešu draudzes priekšnieks Pēc Cēsu apriņķa revolucionārā tribunāla 1919. gada 9. janvāra (pirmās) sēdes sprieduma cietuma apkārtnē nošauts
- 14. Longins Ausējs (1885—1942) Cēsu pilsētas galva (1918) Kā arī latviešu sabiedriskais darbinieks, skolotājs un tautsaimnieks. 1941. gadā deportēts uz PSRS, kur nošauts.
- 16. 11. decembrī
- 18. Pirmie zināmie rotas brīvprātīgie bija: 1. Poručiks Artūrs Jansons (LKOK nr.3/244) 2. podporučiks Pēteris Bokalderis (LKOK nr.3/792) 3. Oskars Caunītis (LKOK nr.3/625) 4. Mārtiņš Plauciņš, 5. Jānis Plauciņi, 6. podporučiks Augusts Ozols (LKOK nr.3/851) 7. Elmārs Smilga, 8. podporučiks Jānis Bambis (LKOK nr.3/877), 9. podporučiks Teodors Jauntirāns (LKOK nr.3/588), 10.štāb-kapteinis Kārlis Maizītis (LKOK nr.3/152), 11.(praporščiks) Gustavs Mežulis (LKOK nr.3/197), 12.praporščiks Kārlis Miglis (LKOK nr.3/1630), 13.Oskars Rozenbergs, 14. Kornēlijs Veitmanis.
- 19. 8. decembrī Poručiks Jānis Puriņš LKOK Nr. 3/6
- 20. 11. decembrī Vidzemes kara iecirkņa priekšnieks pulkvedis Jānis Apinis
- 21. Apakšpulkvedis Oskars Kalpaks LKOK nr.3/83 Tika uzdots: -veikt izlūkošanu Vidzemē un - organizēt Cēsu- Ieriķu iecirkņa aizsardzību,
- 22. 13. decembrī Cēsu rotas sastāvs pieauga līdz 27 brīvprātīgajiem.
- 23. 20. decembrī praporščiks Jānis Ezeriņš LKOK Nr. 3/114 No Madonas vadībā ieradās seši karavīri. Rotas sastāvā bija palikuši virsnieki un 85 štiki jeb durkļi, kā tai laikā apzīmēja kājniekus.
- 24. Rotas sastāvā bija palikuši virsnieki un 85 štiki jeb durkļi, kā tai laikā apzīmēja kājniekus.
- 25. 21. decembrī podporučiks Kārlis Alfrēds Brandts-Brants LKOK nr.3/288 No Valkas Cēsīs ieradās pēc Valkas krišanas ievāca vērtīgas ziņas par „sarkano” spēkiem, izvietojumu un nodomiem.
- 26. 20. decembrī Poručiks Jānis Puriņš LKOK Nr. 3/6 Pulkvedis Apinis par rotas komandieri iecēla poručiku Jāni Puriņu. Poručiks Jansons kļuva par izlūku vada komandieri.
- 27. 23. Decembrī pulkvedis Apinis apakšpulkvedis Kalpaks 45 vīri, viens vācu ložmetējs MG08 viens pajūgs
Notas del editor
- Augustā pēc bijušā latviešu 1. strēlnieku brigādes štabskapitāna Gustava Grīnberga iniciatīvas Latvju Kareivju Nacionālā savienība (LNKS) sāka nelegāli apzināt biedrus un tai simpatizējošos Latvijā esošos un neapcietinātos bijušo latviešu strēlnieku pulku virsniekus un apakšvirsniekus. LNKS bija plašs biedru tīkls ne tikai Latvijas, bet arī Igaunijas un Krievijas teritorijā.
- 1918. gada rudenī LKNS prezidijs uzsāka Rīgā brīvprātīgo vervēšanu, aicinot reģistrēties vispirms, savienības biedrus, tad arī citus latvju karavīrus, par kuriem galvoja vismaz divas prezidija locekļiem (vervēšanas komisijai) pazīstamas personas. Piesardzība bija nepieciešama tādēļ, ka, vispirms, pati savienības darbība no okupācijas iestāžu viedokļa bija nelegāla un, otrkārt, savienība vēlējās uzsākt Latvijas karaspēka radīšanu ar latvju nacionāliem centieniem pilnīgi uzticamu kadru. novembrī, pēc tam, kad vācu VIII armijas štāba priekšnieks majors Francs (Frantz) jau bija apstiprinājis tālākai apspriešanai baltvāciešu izstrādāto zemessardzes (Baltische Landeswehr) organizēšanas plānu, LNKS biedru reģistrācija nelegāli norisa Rīgā, sākumā Rīgas Latviešu biedrības telpās, bet vēlāk Annas ielā 1. LNKS jau atklāti sāka reģistrēt brīvprātīgos. Brīvprātīgo pieteikšanās Rīgā īpaši aktīva kļuva pēc 12. novembra, kad blakus Rīgas gubernatoram nostājās vācu 8. armijas kareivju padome, t.i. kad LNKS savus rekrutēšanu varēja jau veikt atklāti. Ieročus gādāja dažādos veidos nelegāli no dezorganizētā vācu karaspēka. Rīgā ap novembra vidu savienība jau reģistrējusi ap 500 brīvprātīgo, galvenokārt no bijušiem virsniekiem, instruktoriem un no gūsta atlaistajiem strēlniekiem
- 1. novembrī, vācu VIII armijas štāba priekšnieks majors Francs (Frantz) jau bija apstiprinājis tālākai apspriešanai baltvāciešu izstrādāto zemessardzes (Baltische Landeswehr) organizēšanas plānu.
- 11. novembrī vācu 8. armijas vadība atļāva baltvāciešiem dibināt zemessardzi (Baltische Landeswehr).
- 12. novembrī no izformētās Krievijas armijas demobilizēto un Rīgā atgriezušos baltvāciešu virsnieku izveidotais zemessardzes štābs (Oberkommando) savā uzsaukumā aicināja visus 18-60 gadus vecos vīriešus pieteikties šajās vienībās. Īsā laikā tika saformētas vairākas rotas, kuras pilnībā apgādāja vācu 8. armija. 13. novembrī, pašlikvidējās Baltischer Nationalausschuss, kas tika izveidots 8. novembrī baltvāciešu interešu aizstāvībai Baltijā. Vienlaicīgi tika uzsākta Baltische Landeswehr jeb baltvācu zemessardzes formēšana, ko materiāli atbalstīja vācu 8. armijas pavēlniecība. Tika aicināti brīvprātīgie no 18 līdz 60 gadu vecumam. Zemessardzē varēja iestāties visi, kas vēlējās cīnīties pret boļševikiem vai uzturēt kārtību savā apkārtnē un nodrošināt pašaizsardzību. Sekmīgi tika formēta Triecienegrupa un vairākas krievu rotas, kas praktiski bija kaujas spējīgas dažu nedēļu laikā. Latviešu rotu formēšana nesekmējās sakarā ar aktīvo lielinieku aģitāciju pret Ulmaņa provācisko valdību.
- 8. novembrī Cēsu apriņķī bijušās izformētās Krievijas armijas latviešu virsnieki un apakšvirsnieki, turpinot LNKS uzsākto latviešu karavīru apvienošanu un saņemot ziņas par notikumiem Vācijā, nolēma organizēt Cēsu pašaizsardzības vienību ar sākotnējo mērķi - aizsargāties pret laupītājiem un nekārtību cēlājiem
- . Vienības organizēšanu vadīja poručiks Artūrs Jansons ( dzimis 1893. g. 23. janvārī Cēsu pagastā, LKOK Nr. 3/244). Pirmie zināmie rotas brīvprātīgie bija podporučiks Pēteris Bokalderis (dzimis 1896. g. 4. februārī Cēsīs. LKOK nr.3/792), Oskars Caunītis (dzimis 1899. g. 6. augustā Jaunraunas pagastā, LKOK nr.3/625), Mārtiņš Plauciņš, Jānis Plauciņš, podporučiks Augusts Ozols (1890. g. 12. augustā Cēsīs. LKOK nr.3/851) Elmārs Smilga, podporučiks Jānis Bambis (no Drabešiem, LKOK nr.3/877), podporučiks Teodors Jauntirāns (dzimis * 1897. g. 12. februāri Skujenes pagastā. LKOK nr.3/588), štāb-kapteinis Kārlis Maizītis (dzimis 1894. g. 25. (13.) jūnijā Liepas pagastā. LKOK nr.3/152), kara ierēdnis (praporščiks) Gustavs Mežulis (dzimis 1891. g. 17. jūnijā Sērmūkšu pagastā, LKOK nr.3/197), praporščiks Kārlis Miglis (dzimis 1894. g. 12. septembrī Dzērbenes pagastā, LKOK nr.3/1630), Oskars Rozenbergs no Raiskuma, Kornēlijs Veitmanis no Rāmuļiem.
- 12.-15. novembrī Cēsīs brīvprātīgo reģistrāciju uzsāka Cēsu Viesīgās (latviešu) biedrības namā Raunas ielā, kur atvēra jauniesaucamo punktu. Vienības formēšana sākās Pubuliņa kazarmās uz Lenču ceļa, bet vēlāk tā izvietojās Cēsu jaunajā pilī.
- Rotas veidošanu atbalstīja Vidzemes un vietējie turīgo aprindu pārstāvji, tai skaitā priekulietis, Jāņmuižas īpašnieks, Valmieras ģildes tirgotājs, namīpašnieks un Cēsu Sv. Jāņa baznīcas latviešu draudzes priekšnieks Andrejs Kampe, ziedojot ieročus, naudu, apģērbu un pārtiku. Vairāki no šiem atbalstītājiem, arī A. Kampe, vēlāk tika uzrādīti lielinieku varas iestādēm kā kontrrevolucionāri, apcietināti un pēc Cēsu apriņķa revolucionārā tribunāla 1919. gada 9. janvāra (pirmās) sēdes sprieduma cietuma apkārtnē nošauti.
- Dzimis 1885. gada 30. oktobrī latviešu Lauru kolonijā[1] (tagad Lauru ciems Pleskavas apgabalā vai arī Pededzes pagasts Latvijā.[2]) Mācījās Alūksnes draudzes skolā,Pleskavas reālskolā (1899-1900) un Pleskavas klasiskajā ģimnāzijā (1900-1906). StudējaPēterburgas universitātes matemātikas fakultātē (1906-1910). No 1910. gada strādāja par skolotāju un direktoru Cēsu reālskolā. 1917. gada viņu ievēlēja Vidzemes pagaidu zemes padomē, 1918. gadā viņš bija Cēsu pilsētas galva. No 1919. gada strādāja par Izglītības Ministrijas Skolu departamenta direktoru. 1921. gadā iestājās Arveda Berga vadītajā Bezpartijiskajā nacionālajā centrā un no 1921. gada 27. aprīļa līdz 18. jūnijam bija Izglītības ministrs. 1925. gadā Ausēju ievēlēja Rīgas Domē, kur viņš bija Rīgas Skolu valdes loceklis. No 1927. gada Ausējs bija 2. Saeimas deputāts Nacionālajā centra frakcijā. Kā eksterns beidza arī Latvijas Universitātes tautsaimniecības nodaļu. Strādāja par Latvijas Universitātes vecāko docentu. Bija latviešustudentu korporācijas Beveronija biedrs. Pēc Latvijas okupācijas 1941. gadā Ausēju deportēja uz Usoļjes labošanas darbu nometni (Usoļlagu) PSRS, kur 1942. gada 2. maijā viņu apsūdzēja par piedalīšanos kontrrevolucionārā organizācijā un nošāva 1942. gada 9. jūnijā. Usoļlagā ieslodzītais Longīna Ausēja dēls Orests tika nošauts 1942. gada 17.jūnijā.[3]
- 12.-15. novembrī Cēsīs brīvprātīgo reģistrāciju uzsāka Cēsu Viesīgās (latviešu) biedrības namā Raunas ielā, kur atvēra jauniesaucamo punktu. Vienības formēšana sākās Pubuliņa kazarmās uz Lenču ceļa, bet vēlāk tā izvietojās Cēsu jaunajā pilī
- 12.-15. novembrī Cēsīs brīvprātīgo reģistrāciju uzsāka Cēsu Viesīgās (latviešu) biedrības namā Raunas ielā, kur atvēra jauniesaucamo punktu. Vienības formēšana sākās Pubuliņa kazarmās uz Lenču ceļa, bet vēlāk tā izvietojās Cēsu jaunajā pilī
- 8. decembrī Apsardzības ministrs J. Zālīti nosūtīja vairākus virsniekus uz Vidzemi ar uzdevumu sākt formēt latviešu rotas Valmierā, Cēsīs un Limbažos. Poručiks Jānis Puriņš (dz. 1889. g. 25. aprīlī, Mārsnēnu pagastā, LKOK Nr. 3/6) ieradās Cēsīs un atrada daļēji saformētu vienību, kuras pamatsastāvu veidoja bijušie frontinieki. Sakarā ar ieroču trūkumu daudzi brīvprātīgie atradās savās dzīves vietās, jo nebija iespējams uzsākt nopietnu apmācību.
- 11. decembrī. Cēsīs iebrauca Vidzemes kara apgabala priekšnieks pulkvedis Jānis Apinis (dzimis 1867. g. 12. janvārī Cēsu apriņķī (1866. g. 30. decembrī, LKOK 3/7). Viņa rīcībā atradās apakšpulkvedis Oskars Kalpaks, kuram tika uzdots veikt izlūkošanu Vidzemē un organizēt Cēsu- Ieriķu iecirkņa aizsardzību. Poručikam Dālem un citiem virsnieki bija uzdots organizēt četras pašaizsardzības rotas- Valkā, Valmierā, Limbažos un Cēsīs. Cik zināms, tad mobilizācijas pasākumi Limbažos izgāzās virsnieku nenopietnās uzvedības dēļ. Valkā tika uzsākta rotas formēšana
- 11. decembrī. Cēsīs iebrauca Vidzemes kara apgabala priekšnieks pulkvedis Jānis Apinis (dzimis 1867. g. 12. janvārī Cēsu apriņķī (1866. g. 30. decembrī, LKOK 3/7). Viņa rīcībā atradās apakšpulkvedis Oskars Kalpaks, kuram tika uzdots veikt izlūkošanu Vidzemē un organizēt Cēsu- Ieriķu iecirkņa aizsardzību. Apakšpulkvedis Kalpaks, lai iepazītos ar situāciju Cēsu – Rīgas virzienā, organizēja izlūkošanu Valmieras, Raunas un Gulbenes virzienos. Praporščika Jāņa Migļa vadītā izlūku grupa devās ienaidnieka aizmugurē Piebalgas un Rankas virzienā, sekmīgi izpildīja uzdevumu un piegādāja svarīgas ziņas, kas lielā mērā izšķīra kauju pie Drabešu muižas un to, ka mūsu rota spēja bez lielākiem zaudējumiem atkāpties uz Rīgu.
- 13. decembrī Cēsu rotas sastāvs pieauga līdz 27 brīvprātīgajiem. Tomēr lielinieku propaganda un jaunās, latviešu, varas draudzēšanās ar vāciešiem darīja savu – daudzi brīvprātīgie sāka šaubīties, vai ir jācīnās pret latviešu strēlniekiem, kas bija situši nīstos vāciešus un pa vienam vai grupās pameta vienību. Vienlaicīgi pilsētā veidojās lielinieku atbalstītāju grupas, kuri gan atklāti baidījās uzstāties, bet klusi gaidīja sarkanos latviešu strēlniekus, jo Vidzeme vēl atradās vācu okupācijas karaspēks.
- 20. decembrī no Madonas praporščika Jāņa Ezeriņa (LKOK Nr. 3/114) vadībā ieradās seši karavīri. Rotas sastāvā bija palikuši virsnieki un 85 štiki jeb durkļi, kā tai laikā apzīmēja kājniekus.
- 21. decembrī Valmiermuižas tuvumā 1. strēlnieku pulks ar 4. baterijas un bruņotā automobiļa atbalstu sagrāva dzelzs brigādes arjergarda vienību un saņēma apmēram 20 gūstekņus. aut 21. decembrī uz Valmieru devās kareivis Eduards Rapss, (LKOK nr.3/850), kurš šķērsoja nosacīto frontes līniju, ieradās Valmierā un apmetās mājā, kur bija izvietojies lielinieku štābs. Noskaidrojis pretinieka spēkus un dislokāciju, atgriezās Cēsīs un tālāk iegūtās ziņas nodeva tieši apsardzības ministram. No Valkas Cēsīs ieradās podporučiks Kārlis Alfrēds Brandts-Brants (dzimis 1895. g. 10. novembri Lugažu pagastā, LKOK nr.3/288), kurš pēc Valkas krišanas ievāca vērtīgas ziņas par „sarkano” spēkiem, izvietojumu un nodomiem.
- Saņemot no vāciešiem un bēgļiem pretrunīgas ziņas par “sarkano” spēkiem, pulkvedis Apinis tomēr mēģināja organizēt Cēsu pils un Ieriķu stacijas aizsardzību. Apakšpulkvedis Kalpaks un rotas komandieris poručiks Jansons pret to kategoriski iebilda. Pulkveža nodomu neatbalstīja arī pilsētas galva Longins Ausējs, aizbildinoties ar iedzīvotāju noskaņojumu un nevajadzīgajiem postījumiem, kas pavadītu kauju. Arī vācu dzelzs brigādes (Eiserne Brigade) komandierim pulkvedim Kummem (Oberst Kumme) nebija ne mazākās vēlēšanās ar savām vienībām iesaistīties kaujās ar “sarkanajiem”. Pulkvedis Apinis par rotas komandieri Jansona vietā iecēla poručiku Jāni Puriņu. Poručiks Jansons kļuva par izlūku vada komandieri.
- 23. decembrī pēc pusnakts pulkvedis Apinis un apakšpulkvedis Kalpaks kopā ar Cēsu rotas palikušajiem 45 vīriem un vienu vācu ložmetēju MG08 ar vienu pajūgu no pils, lai maldinātu “sarkanos”, pa Gaujas ielu devās uz Meijermuižu it kā lai tālāk pa Līgatnes ceļu nokļūtu uz Rīgas šoseju. Rota pāri laukiem cauri Līviem devās Cēsu - Āraišu ceļa virzienā, lai caur Drabešiem izietu uz Rīgas šoseju un tālāk uz Ieriķiem, kur cerēja savienoties ar vācu Dzelzs brigādes vienībām. Rota sekmīgi ieradās Ieriķos, kur izvietojās Ieriķu krogā. Vācu daļas turpināja atkāpties uz Rīgu,