1. Ēvalds Krieviņš
atvaļināts pulkvežleitnants
Gunārs Opmanis
atvaļināts majors
Cēsu kaujas lauks- aizmirstās epizodes
Tas jau ir pierasts, ka tuvojoties kārtējai „kalendāra dienai” ar steigu tiek meklēti veci
un jaunāki raksti par notikumiem šajos datumos...
Cēsu kaujas piemiņas pasākumi notiek vienu reizi gadā un jau ir kļuvuši par rutīnu.
Tomēr, vēlreiz pārlasot vecos rakstus par to laiku notikumu epizodēm, kas tad šķita
nenozīmīgas vai pašas par sevi saprotamas, no šodienas skatu punkta daži notikumi var
likties pat šokējoši.
Viena no šādām epizodēm ir ķīmisko kaujas vielu izmantošana Cēsu kaujas laikā...
Neliela atkāpe vēsturē. Pirmais pasaules karš nereti tiek saukts par „ķīmiķu karu”.
Kaujas gāzes pavēra jaunas iespējas pozīciju kara gaitas izmaiņā. Ar dažādiem
attaisnojumiem ķīmiskos ieročus ražoja un izmantoja visas karojošās valstis. 1914. gada
augustā 260 mm asaru gāzes šāviņus izmantoja Francija. Vācu karaspēks to pat nepamanīja...
Bet „ķīmiķu karš” bija sācies. No oficiāli uzskaitītajiem 88498 ar ķīmisko vielu izmantošanu
uzbrukumos kritušajiem, 56000 bija krievu armijas karavīri, tai skaitā apmēram 200 latviešu
strēlnieku.
Ķīmiskā munīcija bija pielāgota visu karojošu valstu lielgabalu kalibriem sākot no
75mm līdz pat 260mm. Vācijas ķīmiskās munīcijas arsenāls tika pilnveidots un šāviņus sāka
”marķēt”. Viegli gaistošas- smacējošas vielas saturošo munīciju marķēja ar apzīmējumiem
zilas, dzeltenas, zaļas vai baltas krāsas riņķiem vai krustu. Tā radās nosaukumi
„Blaukreuz”, „Gelbkreuz”, „Grünkreuz”, „Weißkreuz un „Buntschieβen”, kas bija jauktie
šāviņi.
1919. gadā bijušās ķeizariskās Vācijas karaspēkam bija uzkrāta milzīga pieredze
ķīmiskās munīcijas izmantošanā. Pirms katras tās pielietošanas, tika veikta pretinieka
pozīciju un apvidus izlūkošana, novērtēti meteoroloģiskie apstākļi, optimālais nogādes
līdzekļu, audzums, munīcijas aprēķini, sarūpēts nepieciešamais munīcijas tips un atbilstošais
tās daudzums.
Rīgas frontē vācu armija pirmo reizi kaujas ķīmiskās vielas no gāzes baloniem pret
krievu pozīcijām pielietoja 1916. gada 8. oktobrī Ikšķiles priekštilta nocietinājumā. Nāves
salā aizgāja bojā viens no labākajiem krievu pulkiem – 173. Kameņeckas kājnieku pulks.
Iegūtā pieredze tika izmantota 1917. gada septembrī „Rīgas operācijas” laikā, forsējot
Daugavu pie Ikšķiles.
Analizējot liecības par Cēsu kaujām 1919.gada jūnijā, jābalstās uz pieņēmumiem, ka
vācu VI korpusa, kuru komandēja vācu ģenerālis Rīdigers fon der Golcs, štābam bija
zināms, ka Latvijas un Igaunijas armiju vienībām nav gāzmasku un karavīri ir slikti apmācīti.
1919. gada jūnijā Baltijā ķīmiskā munīcija bija tikai VI korpusa valsts vācu regulāro
un valsts vāciešu brīvprātīgo (Freikorpa) vienību artilēristu rīcībā..
Tāpēc baltvācu Landesvēra kaujas grupām tika piekomandētas valsts vāciešu baterijas,
kas izvietojās pozīcijās pie „Lībaniem”, „Kunčiem” „Bitēm” un Garkalnē. Kopā ķīmiskos
šāviņus varēja izšaut vismaz 17 lielgabali.
21. jūnijā plkst. 2:30 iesākās vācu šauteņu un artilērijas uguns, kam sekoja
landesvēristu uzbrukums 2. Cēsu pulka 1. bataljona sektorā no “Vārnām” līdz “Rubeņiem”.
1

2. Plkst. 7:45 vācu artilērija sakoncentrēja savu uguni uz Cēsu pulka labo spārnu
„Vaguļu”, dzelzceļa un lielceļa krustojuma rajonā. Vācieši tagad pielietoja arī gāzu šāviņus.
Artilērijas uguns bija sagrāvusi lielāko daļu viegli uzbūvēto ierakumu un ložmetēju ligzdas.
Pēc plkst 8:00 vācu baterijas uguni koncentrēja pa latviešu 1. un 2. baterijas
lielgabalu pozīcijām. Ir zināms, ka latviešu kājniekus un artilēristus apšaudīja smagās vācu
haubices no pozīcijām pie „Bitēm” netālu no Vaives dzirnavām. Kaujas laikā viena haubice
kļūmes dēļ uzsprāga, divas tika sašautas. Tas būtiski ietekmēja ķīmiskā uzbrukuma rezultātu-
vāciešiem neizdevās izvedot noturīgus ķīmisko vielu mākoņus. Ķīmiskos šāviņus vācu
baterijas pielietoja šaujot pa 2. Cēsu pulka pozīcijām Dukuļu, Liepas un Jaunraunas muižu
virzienos. Kļūdas dēļ vairums šāviņu „Vaguļu” apkārtnē nesasniedza pozīcijas. Intensīvi tika
apšaudītas 2. baterijas pozīcijas pie „Struņķiem” un 1. baterijas lielgabali pie „Kalna kroga”
vējdzirnavām, kas bija spiesti mainīt pozīcijas, līdz ar to pārtraucot uguns atbalstu 1.
bataljonam, 7. un Skolnieku rotai pie Jaunraunas muižas. Latviešu artilēristi cīnījās pret
pārspēku, tomēr saglabāja savas kaujas spējas un pat nodarīja pretiniekam jūtamus
zaudējumus.
Landesvēra cerības, ka neapmācītās latviešu vienības gāzu uzbrukuma laikā panikā
atkāpsies, neattaisnojās. Situāciju glāba tikko mobilizētie un no sarkanās armijas pārbēgušie
vecie latviešu strēlnieki, kam jau bija pasaules kara pieredze. Tieši viņi noturēja pēdējās
pozīcijas, kad daļa tikko mobilizēto panikā vienkārši pameta kaujas lauku un izklīda.
Gunārs Opmanis, atvaļināts majors, Nacionālajās aizsardzības akadēmijas bijušais
pasniedzējs, masu iznīcināšanas ieroču speciālists, veica nelielu analīzi notikumu analīzi.
Visticamākais, ka vācieši izmantota difosgēnu saturošu munīcija, mazāk ticams - difosgēna
maisījumus ar hlorpikrīnu. Arī Bundesvēra speciālisti ir pārliecināti, ka tika izmantoti jauktie
jeb „Buntschieβen” šāviņi.
Fakts par ķīmisko kaujas vielu izmantošanu Cēsu kaujās, kā tam laikam pats par sevi
saprotams, ir palicis nepamanīts...tāpat kā fakts, ka VI korpuss tai laikā atradās Vācijas
republikas pakļautībā, tātad var apgalvot, ka ķīmiskos ieročus pret Latvijas valsti faktiski
izmantoja Vācijas republikas karaspēks...
Interesanti, ka, pēc Landesvēra un Dzelzs divīzijas militārās sagrāves pie Cēsīm un
Stalbes, sabiedroto spiediena rezultātā Vācijas jaunais ārlietu ministrs H. Millers (Hermann
Müller) 28. jūnijā parakstīja Versaļas miera līgumu. Fakts par masu iznīcināšanas ieroču
pielietošanu pat nebija pieminēšanas vērts…. Latvijas Pagaidu valdība tikai 1919.gada 26.
novembrī konstatēja, ka Latvijai ir iestājies kara stāvoklis ar Vāciju, pārtraucot ar to
diplomātiskās attiecības.... Bet tas jau ir cits stāsts.
2