1. Rīgas 1. medicīnas koledža
Zīdošās mātes krūts anatomija.
Mūsdienīgi priekšstati.
Darba autore:
Elvīra Jansone
IC
(Latvijas Zīdīšanas veicināšanas
konsultantu asociācijas biedre)
2011
1

2. Saturs
Ievads 2
Grūtniecība un laktācija 3
Fizioloģija un piena daudzums 4
Informācijas avoti 5
Pielikums 6
Ievads
Ir ļoti svarīgi atcerēties, ka zīdīšana nav teorija, bet prakse. Zinātniskie dati, kas parādās katru
dienu, tikai paskaidro to, ko zīdošās mātes jau sen ir izzinājušas eksperimentāli gadsimtu ilgajā
zīdīšanas praksē. Zīdīšana ir attiecības starp māti un bērnu, savstarpēji sakarīga sistēma, kas
darbojas, kamēr bērns un māte mācās izprast viens otru.
Zinātniskie dati sniedz atbildes uz mūsu jautājumiem, tomēr tie ne vienmēr ir patiesi. Zināšanas
par krūts anatomiju, nemaz nerunājot par laktācijas fizioloģiju, mainās ar katru dienu. Tikai
nesen Austrālijas zinātnieki atklāja to, ka informācija par laktācijas posma krūti, kas veselus 160
gadus tika uzskatīta burtiski par ābeces patiesību, nav bijusi patiesa!
Aplūkosim, ar ko atšķiras vecie priekšstati par krūti laktācijas laikā no jaunajiem. Galvenie fakti
ir šādi: (1) piena vadi sadalās tuvāk krūtsgalam; (2) piena sinusi nepastāv; (3) dziedzeru audi
atrodas tuvāk krūtsgalam; (4) pie krūtsgala pamatnes gandrīz nav zemādas tauku. Dziedzeru
audu attiecība pret taukaudiem sastāda 2:1. 65% no visiem dziedzeru audiem atrodas 30 mm
rādiusā no krūtsgala pamatnes. Krūtsgalā ir 4-18 piena vadi. Sarežģīta vadu sistēma nav
simetriska un nav radiāla (Medela 2006). (skat. pielikumu)
Grāmatā „Zīdīšana. Jautājumi un atbildes” (The breastfeeding answer book) ir rakstīts, ka
nobriedusi krūts sastāv no dziedzeru audiem piena izstrādei un pārvietošanai; atbalsta
saistaudiem; asinsvadiem; limfas vadiem; nerviem, un taukaudiem, kas aizsargā no
ievainojumiem (Mohrbacher & Stock 2003). Dziedzeru audi sastāv no alveolām, kurās veidojas
un glabājas piens līdz tam laikam, kamēr tām apkārt esošās muskuļu šūnas neizspiedīs pienu
mazajos (alveolārajos) pienvados. Mazie pienvadi tālāk saplūst lielākos pienvados, kas atveras
5-10 piena porās krūtsgala galiņā.
Vēl salīdzinoši nesen tika uzskatīts, ka piens tiek uzglabāts ne tikai alveolās, bet arī sīnusos,
piena vadu paplašinājumos pie krūtsgala. Vēlāk ultrasonogrāfiskie pētījumi parādīja, ka piena
2

3. sīnusi pastāvīgi krūts struktūrā nav atrodami (Kent 2002). Piena kanāli pie krūtsgala paplašinās
piena izstumšanas refleksa ietekmē, un atkal sašaurinās, kad bērns ir beidzis zīst, un atlikušais
piens atgriežas alveolās. Jaunākie pētījumi liecina, ka piena sīnusi vispār nepastāv (Ramsey,
Kent 2005).
Krūts uzbūvi var salīdzināt ar koku. Alveolas ir tā lapas, pienvadi – zari. Daudz mazu zaru saplūst
un veido vairākus lielus zarus, kas, savukārt, veido stumbru. Līdzīgi kā koka zari, arī krūts sastāv
no daiviņām, katra no kurām ir veidota no viena liela vada ar daudziem maziem vadiņiem un ar
tiem saistītajām alveolām. Vairākums speciālistu uzskata, ka sievietēm ir no 15 līdz 20 tādu
daiviņu katrā krūtī, bet viens no neseniem pētījumiem liecina, ka to drīzāk ir 7-10 katrā krūtī
(Kent 2002).
Grūtniecība un laktācija
Grūtniecības laikā krūts spēcīgi mainās grūtniecības hormonu (t.sk. estrogēnu, progesteronu,
prolaktīnu) ietekmē. Katram hormonam ir sava loma organisma sagatavošanā zīdīšanai.
Visredzamākās izmaiņas ir krūts palielināšanās. Pirmā grūtniecības trimestra laikā strauji
palielinās un sazarojas pienvadi un alveolas. Daudzas sievietes atzīmē, ka krūtis ir paliek
jūtīgākas.
Laktoģenēze ir termins laktācijas sākuma aprakstīšanai. Pastāv trīs laktoģenēzes stadijas. Pirmā
stadija sākas aptuveni 12 nedēļas pirms dzemdībām, kad piena dziedzeri sāk izstrādāt
pirmpienu. Krūts palielinās vēl vairāk, jo alveolas piepildās ar pirmpienu, bet augstā
progesterona līmeņa dēļ mātes asinīs, piens netiek izstrādāts pilnā apjomā līdz pat bērna
piedzimšanas.
Otrā laktoģenēzes stadija sākas pēc augļa vai placentas piedzimšanas. Progesterona līmenis krīt,
bet prolaktīna līmenis paliek augsts. Prolaktīns ir galvenais laktācijas hormons. Tas tiek
izstrādāts hipofīzes, vairogdziedzera, virsnieru dziedzeru, olnīcas un aizkuņģa dziedzera
hormonu ietekmē. Krūtīm pieplūst vairāk ar skābekli bagātu asiņu. Pēc 2-3 dienām pēc
dzemdībām „atnāk piens”. Piena daudzums ātri palielinās, mainās piena sastāvs: pirmpiens
pakāpeniski nomainās ar ”nobriedušo” pienu. Nātrija, hlora un olbaltumvielu daudzums pienā
mazinās, bet laktozes un citu barības vielu apjoms palielinās. Piena krāsa mainās no zeltaini
dzeltenas - tipiskās pirmpiena krāsas uz zilgani baltu. Tā kā šajā laktoģenēzes stadijā piena
izstrāde notiek hormonu ietekmē, piens krūtī veidojas neatkarīgi no tā, vai māte zīda vai nē.
Šajā laikā ir ļoti svarīgi zīdīt bieži (un/vai noslaukt pienu, ja bērns neņem krūti vai slikti zīž), jo
tiek uzskatīts, ka bieža zīdīšana pirmajā nedēļā pēc dzemdībām palielina prolaktīna receptoru
daudzumu krūtī. Receptori atpazīst noteiktu hormonu un reaģē uz to. Jo vairāk ir prolaktīna
receptoru, jo jūtīgāki piena dziedzeri pret prolaktīnu, kas pēc zinātnieku domām ietekmē piena
daudzumu mātei nākamajā laktoģenēzes stadijā.
3

4. Trešā laktoģenēzes stadija ir zināma arī kā piena veidošanās. Šajā stadijā nobriedušā piena
izstrāde nostabilizējas. Tagad piens tiek veidots nevis hormonu ietekmē (endokrīnā kontrole),
bet ar autokrīno kontroli. Tas nozīmē, ka turpmākā piena izstrāde ir atkarīga no tā, cik lielā mērā
tiek iztukšota krūts, nevis no hormonu līmeņa asinīs. Piens tiek veidots pēc principa
„pieprasījums veido piedāvājumu”, t.i., jo vairāk māte zīda, jo vairāk bērns zīž, jo vairāk piena
būs. Atbilstoši, jo mazāk zīdīt, jo mazāk būs piena.
Fizioloģija un piena daudzums
Priekšstati par piena izveides procesa noriti var palīdzēt mātei organizēt zīdīšanu tā, lai mazulim
piena vienmēr pietiktu. Piemēram, dažreiz sieviete sajūt, ka bērns ir pilnībā iztukšojis krūti un
tajā nekā vairs nav, kaut arī bērns vēl nav paēdis. Ja māte zin, ka piens alveolās tiek izstrādāts
nepārtraukti, viņa pārliecinoši dos bērnam krūti, pat ja tā liksies „tukša”. Kādā pētījuma
rezultātā tika noskaidrots, ka diennaktī bērni vidēji izzīž tikai 76% no piena, kas dotajā brīdī
atrodas krūtī (Hartmann et al.1993).
Piena izstrāde ir atkarīga no tā, kā tiek iztukšota krūts. Kad bērns zīž krūti, mātes smadzenēs
nokļūst signāls, kas provocē hormona oksitocīna izstrādi. Oksitocīna nokļūšana asinīs veicina pie
muskuļu šūnu savilkšanos apkārt alveolām, kā rezultātā piens tiek izspiests pa vadiem pie
krūtsgala. Tas arī ir piena izsviešanas reflekss. Šajā brīdī sieviete var just duršanu krūtī vai sajust,
ka piens pieplūst, tāpēc šis reflekss tiek saukts par pieplūdumu (paisumu). Pieplūduma laikā
alveolas tiek iztukšotas un piens pārvietojas uz krūtsgalu, no kurienes to arī izzīž bērns. Kad
alveolas ir tukšas, tajās tiek izstrādāts vairāk piena. Neseo pētījumu rezultātā tika noskaidrots,
ka sievietes pienā ir atrodams organiskais savienojums, kas tiek saukts par „laktācijas inhibitoru
pēc atgriezeniskās saites principa”, kas regulē piena izstrādi (Wilde 1995). Kad krūtī ir daudz
piena, šī olbaltumviela dod signālu alveolām, lai tās pārtrauktu piena izstrādi. Pēc tam, kad
bērns ir iztukšojis krūti, un atbilstoši tajā vairs nav „laktācijas inhibitora”, kas aptur piena
izstrādi, alveolas atkal sāk izstrādāt pienu. Tieši tāpēc optimālam piena daudzumam ir tik svarīgi
bieži pielikt bērnu pie krūts un ļaut viņam maksimāli iztukšot krūti.
4

5. Informācijas avoti:
1. Judith Lauwers, Anna Svisher. Counseling the nursing mother. A lactation consultant’s guide. -
2005
2. Mohrbacher, N. and Stock, J. The breastfeeding answer book. - Schaumburg, IL: LLLI, 2003.
3. Medela AG (2006). Anatomy of the Lactating Breast Poser.
4. NEW BEGINNINGS 22 ,2005
5. http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC1571528/
5

6. Pielikums
6