Valsts aģentūras "Kultūras informācijas sistēmas" direktora Armanda Magones runa, atklājot 3td konferenci "Bibliotēka. Sarunas par vērtībām"

1. „Bibliotēka. Sarunas par vērtībām”
3td konference bibliotekāriem un nozares pārstāvjiem
20 11 . g ad a 13 . -1 4. okto b rī
Day s H ot el, Br ī vīb a s i e lā 19 9c , R īg ā
Armands Magone, valsts aģentūras „Kultūras informācijas sistēmas” direktors
Konferences atklāšanas runa
Cienījamie Geitsu fonda pārstāvji, Latvijas bibliotekāri, žurnālisti un konferences viesi,
vienā vārdā sakot – bibliotēku draugi un atbalstītāji!
Šodien kuplā skaitā esam sapulcējušies uz spraigu un aktīvu darba sesiju, lai runātu par
mūsdienīgu bibliotēku un tās izaicinājumiem.
Mūsu konferences nosaukums ir „Bibliotēka. Sarunas par vērtībām”. Ne velti tieši bibliotēka ir
kļuvusi par demokrātisku, kultūras un sociālu centru – par tiltu, kas savieno dažādas nozares un
profesiju pārstāvjus, par tiltu, kas ļauj sekot laikam un piekļūt zināšanām dažādas materiālās
nodrošinātības pakāpes, atšķirīga izglītības līmeņa un vecuma ļaudīm.
Bet kādēļ tieši bibliotēka? Paaudžu paaudzēs un vēl joprojām cilvēku priekšstatos pastāv ciešs
uzskats, ka bibliotēkas pamatvērtība ir grāmata. Un tā arī ir taisnība. Ja bibliotēkā vairs nebūtu
grāmatu, tad tā vairs nebūtu bibliotēka. Grāmata piešķir bibliotēkas esamībai svaru, garīgas vērtības
nozīmi, to īpašo izpratni, ka bibliotēka ir kas vairāk par multifunkcionālu sabiedrisku kultūras un
izklaides centru.
Jo – kopš Aleksandrijas bibliotēkas laikiem visiem ir skaidrs, ka grāmata – tā ir vērtība. Taču
grāmata bibliotēkas plauktā – tas ir tikai ķieģelītis sienā, un arī jēga tikpat liela kā no ķieģeļa. Tas
nozīmē, ka bibliotēkas vērtība – tā būtībā ir papīra ķieģeļu kaudzes vērtība.
Grāmatas vērtība rodas tajā brīdī, kad tā nonāk pie lasītāja, un veidojas attiecības. Starp lasītāju
un grāmatu. Starp lasītāju un bibliotēku. Starp lasītāju un grāmatas autoru. Starp lasītāju un grāmatas
autora pieredzi. Starp lasītāju un tiem autoriem, ko lasījis attiecīgās grāmatas autors. Un tikai šajā brīdī
atklājas, ka grāmatai ir jēga. Grāmata ir sākusi darboties – viņa iespaido lasītāju, izmaina viņu, turklāt,
visticamāk, izmaina ne tikai lasīšanas brīdī, bet neatgriezeniski un uz ilgiem laikiem.
Tas nozīmē, ka jēga ir nevis grāmatai pašai par sevi, šim papīra ķieģelītim citu tādu pašu
ķieģelīšu sienā, bet gan attiecībām. Tāpat arī ar visu bibliotēku. Bibliotēka bez attiecībām ar lasītāju,
bez tās lietotāja ir bezjēdzīga un bezvērtīga. Bibliotēkai jēga un vērtība parādās tikai tad, kad veidojas
attiecības. Love story starp lietotāju un bibliotēku.
1

2. Mūsdienās, pateicoties informācijas un komunikāciju tehnoloģijām, šīs attiecības iegūst globālu
kontekstu. Nav tādas bibliotēkas, kas spētu apmierināt visu lasītāju visas vajadzības un vēlmes – mēs
varam tikai censties izdarīt maksimāli iespējamo mūsu vietā, laikā un situācijā. Taču visas bibliotēkas
kopā var pretendēt uz šo ideālā partnera lomu. Tas nozīmē, ka jēgu un līdz ar to arī milzīgu vērtību
iegūst arī attiecības starp bibliotēkām – tas, ka bibliotēkas ir saistītas vienotā tīklā.
Piemēram – Ziemeļvidzemes pilsētas Limbažu iedzīvotājs, apmeklējot savas pilsētas bibliotēku,
var iepazīties ne tikai ar tās plauktos sarindotajām grāmatām un preses izdevumiem, bet elektroniskajā
katalogā pameklēt, ko piedāvā Salacgrīvas bibliotēka. Turklāt viņš internetā var noskaidrot, kāds
koncerts tuvākajā mēnesī plānots Cēsu pilsdrupās, kādas vakances viņa profesijā piedāvā Valmierā un
Ogrē, un galu galā paskatīties, kādas grāmatas kā bestselleri atzīmēti „The New York Times” kultūras
sadaļā internetā. Pasaule paver savus apvāršņus plašākus gan bibliotēkai, gan arī tās lietotājam.
Šī gada rudenī, tikai mazliet vairāk kā pēc mēneša, novembra beigās paies tieši pieci gadi, kopš
Latvijas valdība parakstīja līgumu ar Bila un Melindas Geitsu fondu par vērienīga publisko bibliotēku
attīstības projekta īstenošanu mūsu valstī. Projekts vēlāk ieguva nosaukumu – folklorā balstītu, un savā
simboliskajā nozīmē vienmēr aktuālu – „Trešais tēva dēls”. Šobrīd tas jau ir pazīstams gandrīz ikvienam
Latvijas iedzīvotājam, vai tas būtu lauku sirmgalvis, vai galvaspilsētas ierēdnis, vai mazpilsētas
skolaspuika.
Šodien mēs visi – bibliotekāri un „Trešā Tēva dēla” projekta grupa kopā ar mūsu partneriem un
bibliotēku labdariem – Geitsu fonda pārstāvjiem – atskatīsimies uz to, ko šajos piecos gados esam
paveikuši,
kas noticis Latvijas bibliotēkās,
kā attīstība bibliotēkā ietekmē sabiedrību,
kā pārmaiņas politikā un ekonomikā atsaucas uz bibliotēku ikdienu,
ko cilvēks šajā situācijā sagaida, apmeklējot savai dzīvesvietai tuvāko bibliotēku.
Aizvadītie gadi ir bijuši piesātināti ar aktivitātēm – bibliotēkās esam īstenojuši plašus
tehnoloģiskus pilnveidojumus, kas savukārt rosināja pašvaldību vadītājus izvērtēt bibliotēkas nozīmi jau
pēc citas atskaites sistēmas, ieguldīt līdzekļus bibliotēkas attīstībā, kapitāli atjaunot vai pat uzcelt no
jauna bibliotēkas ēku savā pilsētā vai pagastā. Tādēļ, ka jaunie datori, printeri, skeneri, bezvadu
internets, interaktīvās mācību klases un līdz ar visu to straujais lietotāju pieplūdums bibliotēkās
nesaderējās ar krēslainām, ilgstoši neremontētām telpām un šaurībā sastumtiem grāmatu plauktiem.
Bibliotēka no lielāka vai mazāka apjoma un nozīmes grāmatu krātuves kļuva par atvērtu un
mūsdienīgu sabiedrisko centru. Un arī pašas grāmatas no maziem ķieģelīšiem bibliotēkas depozitārija
plaukta sienā digitālā veidā pamazām kļūst par visiem pieejamu un lasāmu elektronisko resursu. Šajā
sakarā gribu piesaukt kādu ievērojamu amerikāni, sava laika sapņotāju, kurš mazliet vairāk kā pirms
mēneša šķīrās no šīs pasaules, bet kura sākotnēji šķietami utopiskās idejas izrādījās pat ļoti
2

3. dzīvotspējīgas. Runa nav par Stīvu Džobsu, bet par digitālās bibliotēkas idejas autoru un radītāju Maiklu
Hārtu. Viņš gandrīz tieši pirms apaļiem četrdesmit gadiem formulēja tēzi, kura ir pamatā arī mūsu
projekta uzstādījumam, gādājot, lai ikvienā publiskajā bibliotēkā būtu pieejama informācija un
zināšanas ikvienam tās lietotājam.
Stāsts sākās 1971. gada 4. jūlijā, kad Maikls Hārts, būdams vienkāršs students, nāca no
Neatkarības dienas uguņošanas un kādā veikalā par brīvu saņēma ASV Neatkarības deklarācijas
eksemplāru. Dators tobrīd bija nevis cilvēka labākais draugs, palīgs, izklaides centrs vai informācijas
avots, bet kārtīga skapja lieluma skaitļotājs, ar kuru varēja ļoti daudz un ātri rēķināt. Datoriem vēl
nebija grafiskās lietotāja saskarnes, tie maksāja vairākus simtus tūkstošus dolāru un arī par datora
lietošanas laiku nācās maksāt. Tikai pirms dažiem gadiem bija dzimusi interneta ideja – 1969. gada 29.
oktobrī pirmo reizi tīklā tika saslēgti četri datori un informācija pārraidīta 640 km attālumā, taču tā
vārds „internets” vēl nebija izdomāts, un par pasauli aptverošu informācijas tīmekli atļāvās sapņot tikai
pārdrošākie fantasti. Tajā dienā Maikls Hārts, pateicoties kāda paziņas labvēlībai, Ilinoisas štata
universitātē bija ticis pie ārkārtīgi dārgā datorlaika, ar kuru viņš īsti nezināja, ko iesākt. Iespējams, tieši
tajā brīdī, iespējams mazliet agrāk vai vēlāk viņam iešāvās prātā svētīga ideja – cilvēces svarīgākos
tekstus vajadzētu pārcelt elektroniskā formātā un padarīt pieejamus visiem. Daudz nedomādams, viņš
apsēdās pie datora un pārrakstīja ASV Neatkarības deklarāciju. Tā radās pirmais teksts elektroniskā
formātā – un ar šo brīdi varam datēt arī idejas par digitālo tekstu bibliotēku dzimšanu.
Apmēram tai pašā laikā Hārts formulēja savas ieceres svarīgākās pamattēzes, uz kurām balstās
arī mūsu projekta pamatprincips – informācijas un zināšanu pieejamība ikvienam iedzīvotājam,
neatkarīgi no tā, kur viņš dzīvo un kāds ir viņa materiālais stāvoklis. Hārts paziņoja, ka nākotnē
galvenais būs nevis paši datori, bet gan tas, ka datori, saslēgti milzīgā tīklā, gluži tāpat kā bibliotēkas
ļaus glabāt informāciju. Jebkurā datorā glabāto elektroniski pārveidoto grāmatu vai kādu citu
informācijas resursu ar tīmekļa palīdzību iespējams pavairot teorētiski bezgalīgā skaitā. Šai informācijai
jābūt pieejamai jebkuram cilvēkam jebkurā pasaules malā.
Laiks pierādījis, ka Maikls Hārts nav bijis utopists. Viņš savu ideju realizēja – radīja Project
Gutenberg, pirmo digitālo bibliotēku, kas kļuva pieejama jau 1991. gadā. Šis starta punkts nav svarīgs
tikai tāpēc, ka uz Project Gutenberg bāzes izveidojās daudzas citas digitālās bibliotēkas. No svara ir arī
kas cits – viņa formulētās idejas izrādījās dzīvotspējīgas un iemājoja daudzu citu digitālo bibliotēku
pamatā.
Šobrīd digitālā veidā virtuālajā vidē tiek pārnestas ne tikai grāmatas, bet arī filmas, dziesmas,
gleznas un citi resursi. Mūsdienu sabiedrībā jau par pašsaprotamu ir kļuvusi patiesība, ka internetā ir
pieejams viss un visiem. Un, laikam ejot, aktualizējas cits jautājums – cik uzticami ir šie tīmeklī atrodami
resursi, cik daudz mēs varam paļauties uz to, ka saite, kuru mums piedāvā kāds no lielajiem interneta
meklētājiem, aizved mūs līdz patiesam informācijas avotam. Jā, protams, ir autorizētas, zinātniskas,
speciāli veidotas datu bāzes, kurās apkopotas gan grāmatu, gan populāru un vērtīgu žurnālu un
3

4. enciklopēdiju teksti, taču šie resursi ir pārāk dārgi, lai tos savā datorā varētu atļauties lasīt vidusmēra
lielpilsētas iedzīvotājs, kur nu vēl laucinieks attālākā pagastā, kuram pat interneta abonēšanai pietrūkst
līdzekļu.
Latvijā šai problēmai risinājumu piedāvā publiskās bibliotēkas. Mēs paliekam uzticīgi tēzei, ka
ikvienam, neatkarīgi no tā, kur viņš dzīvo, jābūt pieejamai informācijai, turklāt kvalitatīvai un uzticamai,
turklāt bez maksas.
Pateicoties Geitsu fonda atbalstam, projekta „Trešais tēva dēls” ietvaros īstenojām savā ziņā
unikālu risinājumu, par kuru interesējas arī citu valstu kultūras nozares speciālisti. Tika izveidots
bibliotēku iekšējais tīkls Valsts vienotajā bibliotēku informācijas sistēmā, proti, visas Latvijas pašvaldību
publisko bibliotēku datori tika saslēgti vienotā tīklā, kurš dod iespēju lietotājiem bibliotēkās piekļūt
vērtīgiem, ar autortiesībām aizsargātiem digitālajiem resursiem. Attiecībā uz šiem elektroniskajiem
resursiem tiek pielietots tas pats princips, kas attiecībā uz bibliotēkas grāmatu – tā tiek izsniegta uz
laiku, pēc tam atgriežoties bibliotēkas īpašumā. Tieši tādā pašā veidā lietotājs izmanto digitalizēto
grāmatu, filmu vai citu resursu – uz zināmu laiku bibliotēkas iekšējā tīklā, līdz ar to šis process
iespējams bez maksas.
Šobrīd tādā veidā ikviens Latvijas iedzīvotājs savai dzīvesvietai tuvākajā bibliotēkā var izlasīt
enciklopēdijas par Latvijas vēsturi, ģeogrāfiju un kultūru, turklāt ne tikai izlasīt, bet arī iepazīties ar šiem
resursiem video un audio formātos; katrā bibliotēkā var meklēt, lasīt un pētīt Latvijas elektroniskajā
laikrakstu un likumu datu bāzē; katrā bibliotēkā var noskatīties latviešu dokumentālā un mākslas kino
labākos paraugus. Tāpat pašvaldību publiskajās bibliotēkās tiek piedāvātas dažādas elektroniskās datu
bāzes ar enciklopēdiju, populārzinātnisku žurnālu un rakstu pilnajiem tekstiem svešvalodās. Turklāt
bibliotēku vienotajā tīklā pieejamie elektroniskie resursi tiek papildināti ar jaunām vērtībām. Statistikas
dati rāda, ka lietotāju interese par šiem resursiem aizvien pieaug, turklāt aizvien vairāk cilvēki visā
Latvijā ir gatavi lasīt svešvalodās, ne tikai savā dzimtajā.
Lai aptvertu un orientētos šajā jauno piedāvājumu un iespēju gūzmā, vispirms vajadzēja
mainīties un mācīties pašiem bibliotekāriem. Līdz ar datortehnikas piegādi rīkojām intensīvas
bibliotekāru apmācības – gan informācijas tehnoloģiju prasmēs, gan darbam ar lietotājiem jaunajā
situācijā. Nākamais solis, ko esam uzsākuši īstenot un turpinām, ir lietotāju apmācība uz vietas
bibliotēkās. Kad bibliotekārs pats ir apguvis un izpratis iespējas, ko sniedz mūsdienīga bibliotēka, viņa
uzdevums ir savās zināšanās dalīties.
Apgūstot bibliotēkā datora un interneta lietošanas prasmes, iemācoties izmantot dažādus e-
pakalpojumus un uzzinot par daudzveidīgajiem resursiem, kas pieejami bibliotēkā, lietotājs ne tikai
paver jaunas iespējas savā dzīvē. Vienlaikus viņš kļūst par bibliotēkas draugu, un nodod tālāk sev
zināmo ļaužu lokā vēsti par to, kādas vērtības pieejamas bibliotēkā.
4

5. Raugoties tuvākā un tālākā nākotnē, par aktualitāti bibliotēku dzīvē kļūst jautājums par
bibliotēkās uzkrāto un radīto vērtību uzturēšanu, saglabāšanu un, atsevišķos gadījumos – arī
nosargāšanu. Tas ir uzdevums, kuru mums visiem ātrāk vai vēlāk nāksies izvirzīt kā prioritāti. Ne tādēļ,
lai bibliotēkas vienkārši pastāvētu, bet gan tādēļ, lai iedzīvotājiem būtu iespēja bibliotēkās saņemt
pakalpojumus, kas, runājot Geitsu fonda vārdiem – uzlabo cilvēka dzīves kvalitāti.
Šodien „Trešā tēva dēla” projekta grupas pārstāvji stāstīs par paveikto un iepazīstinās mūs ar
pētījuma rezultātiem, kuros jau tīri skaitliski varēsim redzēt, kā audzis interneta lietotāju skaits mūsu
valstī, cik nozīmīga ir pieeja internetam tieši bibliotēkā un cik vispār liela nozīme ir bibliotēkai
iedzīvotāju vidū.
Uzskatu, ka Latvijas pašvaldību publiskajās bibliotēkās – gan pateicoties mūsu labdariem un
atbalstītājiem, gan arī pašu bibliotekāru aktivitātei un radošumam – ir noticis patiešām daudz. Ir gūta
jauna pieredze, kurā dalīties gan ar Latvijas, gan citu valstu kolēģiem, ir gandarījums par paveikto. Ir
lepnums par to, ko varam pastāstīt un parādīt Geitsu fonda pārstāvjiem.
Lai mums visiem iespaidiem bagātas, vērtīgas un aktivitātēm piepildītas šīs divas darba dienas!
5