1. Noziedzīgu nodarījumu prevencija,
kā kriminālsoda mērķis
LU 73. ZINĀTNISKĀ KONFERENCE
Krimināltiesisko zinātņu sekcija
veltīta Krimināllikuma 15 gadiem
10. februārī, plkst.14.30,
Juridiskās fakultātes konferenču zāle,
Raiņa bulv.19
Ilona Kronberga, Mag.iur.

2. Prevencijas vieta Krimināllikuma
tiesību normās
Krimināllikums nosaka, ka soda mērķis ir panākt, lai
notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos
no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.
Tādējādi tiek veidota soda saikne ar:
a) Sekundāro prevenciju (lai persona, kas jau notiesāta
par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu neizdarītu
likuma pārkāpumus),
b) Primāro prevenciju (lai personas, kuras nav notiesātas
par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu).
Krimināllikums, pieņemts 17.06.1998, 35.panta otrās daļas 5.punkts, http://likumi.lv/doc.php?id=88966 (skatīts
24.07.2014).

3. Soda mērķa komponentes un
prevencijas jēdziens
Krimināllikumā netiek definēts prevencijas jēdziens un
sīkāk noteikta savstarpējā korelācija starp visām piecām
soda mērķa komponentēm, tomēr ir iespējams secināt, ka
visas piecas soda mērķa komponentes ir savstarpēji
saistītas.
Proti: sabiedrības drošības aizsardzība, taisnīguma
atjaunošana, vainīgo personu sodīšana par izdarīto
noziedzīgo nodarījumu un sodīto personu resocializācija ir
noteikta satura savstarpēji saistīti pasākumi, lai
notiesātais un citas personas pildītu likumus un
atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.

4. Sods kā prevencijas forma
o Likumā noteikts, ka soda mērķis ir atturēt personas no
likuma pārkāpumiem, tātad soda mērķis ir prevencija.
o Prevencijas organizācija un īstenošana variē atkarībā
no prevencijas mērķa (piemēram, noteikts noziedzīgo
nodarījumu veids), mērķa grupas (piemēram,
pilngadīgas vai nepilngadīgas personas) un prevencijas
formas (primārā, sekundārā, terciārā).
o Prevencijas formas ir uzskatāmas par prevencijas
horizontāli, jo tās pastāv neatkarīgi no novēršamo
noziedzīgo nodarījumu veida vai prevencijas mērķa
grupas.

5. Kāpēc noziedzīgu nodarījumu
prevencijai būs nozīme nākotnē?
Noziedzības kaitīgās sekas izpaužas visos sabiedrības dzīves segmentos,
bet īpaši pēdējos gados pārdzīvotās ekonomiskās grūtības, vērsušas
sabiedrības uzmanību ne tikai uz noziedzības radītajām tiešajām
kaitīgajām sekām, bet uz šīs parādības seku izmaksām kopumā. Secināts,
ka ir iespējams veiksmīgi plānot un veikt savlaicīgus, preventīvus
pasākumus, nevis gaidīt noziedzīgā nodarījuma notikumu un tad pret to
vērsties. Tāpēc, lai savlaicīgi aizsargātu sabiedrību un atsevišķus tās
indivīdus no iespējamo noziedzīgo Nodarījumu kaitīgajām sekām
nepieļaujot to iestāšanos, liela loma tiek piešķirta Noziedzības prevencijai.
Pēdējos gadu desmitos nostiprinās uzskats, ka Noziedzības novēršana ar
mērķtiecīgi plānotām preventīvām metodēm, ir arī Ekonomiski izdevīgāka,
nekā reaktīva noziedzības apkarošana.
Autores piezīme: šeit domātas izmaiņas sabiedrības uztverē, ko radījusi 2008.-2012.gada ekonomiskā krīze. Skatīt arī: ANO: Ekonomiskā krīze ievērojami
palielinājusi nabadzībā dzīvojošo bērnu skaitu. Pieejams: http://www.tvnet.lv/zinas/arvalstis/532812-
ano_ekonomiska_krize_ieverojami_palielinajusi_nabadziba_dzivojoso_bernu_skaitu [skatīts 15.11.2014]
Skatīt arī: Noziedzības novēršanas stratēģija pasaulē. Pieejams: http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/194463-noziedzibas_noversanas_strategija_pasaule
[skatīts 15.11.2014]

6. Kas ir prevencija?
• Prevencija ir mērķtiecīgi plānotu metožu sistēma, kas
veidota no savstarpēji saistītiem instrumentiem, kas dod
iespēju iejaukties notikumos vai cilvēka uzvedībā, lai
novērstu likuma pārkāpumu pirms tas noticis.
• Lai gan prevencija visbiežāk minēta kā noziedzības
novēršanas metode, tā ir piemērojama ne tikai, lai novērstu
ar krimināltiesību normām tieši aizliegtas darbības, bet arī
jebkuras citas darbības, kuras nav saskaņā ar sabiedrības
kopdzīves normām, tai skaitā nerakstītām. Minētā dēļ,
prevencijas jēdziens tiek lietots, lai apzīmētu jebkuru
antisociālas uzvedības vai normatīvo aktu pārkāpumu
novēršanas mērķtiecīgi plānotu metožu kopumu.
• Piemēram, ir sastopami jēdzieni „likumpārkāpumu
prevencija” vai „antisociālas uzvedības prevencija”.

7. Prevencija jēdziens vs Noziedzības
novēršanas jēdziens
Noziedzības novēršanas jēdziens sevī ietver divas dažāda rakstura
sastāvdaļas:
Reaktīvo sastāvdaļu veido pasākumu kopums, kura mērķis ir
identificēt noziedzīgā nodarījuma notikumu, pārtraukt kaitīgo darbību,
noskaidrot tā izdarītājus un saukt tos pie atbildības, piemērojot tām
likumā noteiktu soda formu (naudas sods, piespiedu darbs, brīvības
atņemšana) tiesas noteiktajā apmērā (naudas soda apjoms,
nostrādājamo stundu skaits, brīvības atņemšanas soda ilgums).
Preventīvā rīcība sevī ietver mērķtiecīgi plānotus pasākumus, lai ar
noteiktu soda veidu notiesātā persona notiesājošā sprieduma izpildes
laikā neizdarītu jaunus noziedzīgus nodarījumus (speciālā, jeb
sekundārā prevencija); lai tiktu atjaunots taisnīgums (attiecībā uz
notiesāto un cietušo, kā arī sabiedrību kopumā); lai personas, kuras
nav izdarījušas noziedzīgu nodarījumu, to arī turpmāk neizdarītu
(sabiedrība kopumā).

8. Prevencijas jēdziena tulkošana
Juridiskajā literatūrā Latvijā aizvien vēl plaši un nenodalīti pastāv un tiek lietoti jēdzieni:
• Noziedzības profilakse, kas tiek definēts, kā „valsts varas un pārvaldes institūciju
noteikto darbību un pasākumu kopums, kas vērsts uz noziedzību nosakošo un
veicinošo apstākļu ietekmes mazināšanu un ierobežošanu”;
• Noziedzības novēršanas pasākumu sistēma tiek definēta, kā „savstarpēji saistītu
dažādu pasākumu kopums, kas apvienoti ar mērķi novērst noziedzības iemeslus un
nosacījumus, kuri veicina noziedzīga nodarījuma izdarīšanu”;
• Noziedzīgo nodarījumu novēršana, kā „valsts un sabiedrisko struktūru darbība, lai
atklātu, novērstu vai neitralizētu noziedzīgo nodarījumu iemeslus un apstākļus, kā
arī veiktu profilakses pasākumus, lai tos novērstu”.
Minētie jēdzieni savstarpēji dublējas un pārklājas, ka rezultātā nav iespējams tos
nošķirt, piemēram, ar mērķi strukturēt un plānot metodes vai konkrētus pasākumus,
kuri būtu identificējami kā vērsti uz noziedzības prevenciju (profilaksi, novēršanu)
kopumā, vai paredzēti kādai konkrētai sabiedrības grupai, vai būtu izveidoti ar mērķi
novērst kāda konkrēta veida noziedzīgus nodarījumus.
Soda speciālās prevencijas uzdevums ir panākt, lai notiesātais neizdarītu jaunus
noziedzīgus nodarījumus, bet ģenerālās jeb vispārējās prevencijas uzdevums ir panākt,
lai citas personas, kas nav notiesātie, neizdarītu jaunus noziedzīgus nodarījumus.
Krastiņš U., Liholaja V., Niedre A., Krimināltiesības: Vispārīgā un sevišķā daļa, Krastiņa U., zin red., Rīga: Tiesu namu
aģentūra, 1999,80. lpp.
Dubure V., Fogels A., Fridrihsons I. u.c. Juridisko terminu vārdnica, Rīga: Nordik, 1998, 177 lpp.
Kriminoloģija.Vilka A., Ķipēnas K., zin. red. Rīga: Nordik, 2004, 511.lpp.

9. Prevencijas evolūcija sodu to izpildes
sistēmu attīstības kontekstā
• Prevencijas elements ir pastāvējis tikpat ilgi cik sods. Ikvienā sodā ir
prevencijas daļa, neatkarīgi no prevencijas elementa atrašanās vietas sodā
vai soda veida. XVIII gadsimta beigās un IX gadsimta sākumā vēl aizvien
valdīja publiski miesas sodi, kuru ietvarā bija gan vispārējā (primārā), gan
speciālā (sekundārā) prevencija.
• Šajā laikā pastāvējuši arī terciārās prevencijas elementi – kaut vai
gandarījums cietušajam no novērotā publiskā sodīšanas procesa, kā arī
nodarītā kaitējuma atlīdzināšana.
• Izmaiņu rezultātā, kas veicināja to, ka „drūmie sodīšanas svētki sāka
izdzist”, sodu piemērošanas un izpildes process zaudēja savu publisko
raksturu. Kaut arī tieši soda publiskajā raksturā XVIII gadsimtā slēpās
vispārējā un speciālā prevencija, veicinot to, lai notiesātais (publiski
sodāmais) un citas personas (pūlis, kas soda procesu vēroja) neizdarītu
jaunus noziedzīgus nodarījumus.
• Atkāpjoties no sodu publiskuma, bija jāmeklē citas prevencijas metodes,
lai „domu par ļaunu darbu noteikti padarītu nepievilcīgu”.

10. Prevencija sodu represīvajā un
restitutīvajā sistēmā
Saskaņā ar E.Dirkheima uzskatiem, noziegums ir
piederīgs sabiedrībai un izpaužas, kā indivīda
atteikšanās ievērot sabiedrībā noteikto kārtību,
tāpēc soda mērķis ir panākt, lai reiz noticis
noziedzīgs nodarījums neatkārtotos (speciālā jeb
sekundārā prevencija) un sods ir paredzēts, lai
cilvēkus atturētu no kaitīgām darbībām un
apmierinātu sabiedrisko domu (vispārējā jeb
primārā prevencija), kā arī atjaunotu stāvokli pēc
taisnības (terciārā prevencija)
Osipova S., Ievads tiesību socioloģijā, Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2010, 55 – 56.lpp.

11. Atkarībā no kā mainās prevencijas
veids?
Prevencijas veids mainās no tās subjekta –
notiesātā, pilngadīgā vai nepilngadīgā,
sabiedrības kopumā, vai atsevišķa indivīda, bet
noziegums un tam sekojošais sods, veidojas no
mūsu priekšstatiem par labo un ļauno
Skatīt, piemēram: Кристи.Н., Борьба с преступнотью как индустрия. Вперед к гулагу западного образца/ 2-е изд., Москва: РОО "Центр
содеиствия реформе уголовного правосудия", 2001, 21 с.

12. Pieaugušo un bērnu likumpārkāpumu prevencija:
efektivitāte
• Bērnu un jauniešu likumpārkāpumu (tai skaitā noziedzīgu
nodarījumu) novēršana ir uzskatāma par iestrādi kopējai
noziedzības mazināšanai nākotnē.
• Bieži vien bērnu un jauniešu antisociāla uzvedība ir saistīta
ar viņu vecumposmu attīstību - piemēram, sava personiskā
brīvības mēra pārbaudīšanu. Tāpēc bērnu un jauniešu
izdarīto likuma pārkāpumu iemesli bieži vien var visai
būtiski atšķirties no pieaugušo personu likumpārkāpumu
iemesliem.
• Šīs atšķirības rada fenomenu – bērnu un jauniešu
likumpārkāpumu prevencija, ja tā tiek atbilstīgi veikta, var
sniegt lielāku efektu, nekā strādājot preventīvi ar
pieaugušajiem, kam jau izveidojusies stabila tendence
pārkāpt tiesību normas.

13. Pieaugušo un bērnu likumpārkāpumu
prevencija: atšķirīgais un kopīgais
• Prevencijas jēdziens starptautiskajos tiesību aktos
pieaugušajiem un bērniem tiek definēts atšķirīgi, kur,
piemēram, bērnu likumpārkāpumu prevencija tiek
definēta kā mērķtiecīgu pasākumu kopums, kura
ietvaros bērns tiek iesaistīts sociāli jēgpilnās, uz
likumpaklausību orientētās aktivitātēs, kas ir
atbilstošas viņa attīstības posmam un briedumam.
• Gan pieaugušo, gan bērnu likumpārkāpumu prevencijā
starptautiskajos tiesību aktos un dokumentos izdala trīs
prevencijas veidus: primāro, sekundāro un terciāro.

14. Atšķirīgi prevencijas veidi:
primārā prevencija
• Bērnu un jauniešu likumpārkāpumu
novēršanas procesā par primāro prevenciju
uzskata visus pasākumus, kas tiek veikti ar
plašāku sabiedrību (a), vai individuālus
pasākumus ar personām, kuras vēl nav
izdarījušas likuma pārkāpumus vai noziedzīgus
nodarījumus, bet kuru uzvedība satur riskus,
kas nākotnē varētu novest pie likuma
pārkāpumu izdarīšanas (b).

15. Sekundārā prevencija
• Sekundārās prevencijas ietvarā tiek organizēts
darbs ar cilvēkiem, kuru uzvedības riski ir augsti
vai, kuri jau ir pārkāpuši likumu. Bērnu un
jauniešu prevencijā pie sekundārās prevencijas
gadījumiem tiek attiecinātas situācijas, kurās
vecāki nenodrošina bērnu pietiekamu aprūpi, vai
pret bērniem ir bijusi vērsta fiziska vai emocionāla
vardarbība, vai arī bērni paši ir pārkāpuši tiesību
normas, piemēram – bērni ar augstiem
antisociālas uzvedības riskiem, jau sodīti par
administratīviem pārkāpumiem vai notiesāti par
noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu.

16. Terciārā prevencija
• Terciārās prevencijas ietvarā tiek organizēti
visi pasākumi recidīva novēršanai personām,
kuras jau vismaz vienu reizi ir bijušas sodītas
par likuma pārkāpumu izdarīšanu, vai arī
pasākumi cietušajām personām līdz viņu
pilnīgas fiziskas un emocionālas izveseļošanās
brīdim pēc kaitējuma, ko izraisījusi citas
personas pretlikumīga darbība.

17. Secinājumi:
• Noziedzības novēršanas jēdzienā ietilpst divas komponentes: reaktīvā
un preventīvā. Prevencijā sevī ietver mērķtiecīgus līdzekļus un
metodes, kuras iedalāmas trijos līmeņos: primārā prevencija (attiecas
uz vispārējo tiesību subjektu), sekundārā prevencija (attiecas uz
speciālo tiesību subjektu - notiesāto) un terciārā prevencija (attiecas uz
taisnīguma atjaunošanu notiesātajam un cietušajam).
• Primārās prevencijas pasākumi visefektīvāk iedarbojas uz bērniem,
kuru uzvedības antisociālas pazīmes saistāmas ar viņu vecumposmu
attīstību, nevis stabilu noslieci uz likumpārkāpumu izdarīšanu.
• Prevencija ir radusies un pastāvējusi līdz ar sodu: publisku un miesas
sodu piemērošanas laikā tā ir bijusi ietverta sodā un atsevišķi par to
nav ticis runāts. Prevenciju no soda sāk skatīt atsevišķi IX gadsimtā, kad
sodu izpilde zaudē preventīvo efektu, kas iepriekš tika panākts caur
publiskumu.
• Nepilngadīgo personu noziedzības prevencija ir būtiska Latvijas
kriminālpolitikas sastāvdaļa, kas nodrošina kvalitatīvu, izglītotu,
emocionāli un fiziski veselu jauno paaudzi.