Kauja par Lemsalu
•Descargar como PPT, PDF•
0 recomendaciones•308 vistas
On June 19, 1919 the left flankguaerd of the Eiserne Division's Battle Group advanced towards Lemsal (Limaži)
Recomendados
Más contenido relacionado
Más de Cesis Battlefield
Kauja par Lemsalu
- 1. Kauja par Lemsalu Ēvalds Krieviņš rez. pulkvežleitnants Latviešu Strēlnieku apvienība Limbaži 2016
- 2. Militārais pamatojums • 1918. gada 11. novembra pamiers • Parīzes miera konference • Militārā situācija 1919. gada jūnija vidū • Niedras valdības plāns • Spēku samērs 19.06.19. Limbažu virzienā • Sakāves iemesli
- 3. 11.11.1918. pamiers B. Bestimmungen, betreffend die deutschen Ostgrenzen XII. ... Alle deutschen Truppen, welche sich augenblicklich auf den vor dem Kriege zu Rußland gehörigen Gebieten befinden, müssen ebenfalls hinter die wie oben angegebenen deutschen Grenzen zurückgehen (wie sie am 1. August 1914 waren), sobald die Alliierten, unter Berücksichtigung der inneren Lage dieser Gebiete, den Augenblick für gekommen erachten.
- 5. Polija un jaunās Baltijas valstis Parīzes miera konference. 2.
- 6. Militārā situācija 1919. gada jūnija vidū. 1
- 8. INČUKALNS LIMBAŽI CĒSIS RAUNA RAGANA VALMIERA RĪGA OGRE JĒKABPILS 19.06 20.06 21.06 Niedras valdības plāns. 2. Baloža brig.
- 9. Spēku samērs 19.06.19. Limbažu virzienā.1 Kapt. Blankenburga KG Maj. Fon Kleista KG
- 10. 0 10 20 30 40 50 60 70 80 90 100 KAR LM LG KAV EST DEU Spēku samērs 19.06.19. Limbažu virzienā.2. 1:10 1:1 1:10 1:10 130%
- 12. Sakāves iemesli “Vendenskaja pozicija” VIDRIŽI VIDRIŽU muiža Lēmuma punkts 19.06.19 20.06.19 LEMSALU
Notas del editor
- „Presei domātais raksts nepretendē uz zinātnisku pētījumu, bet sastāv vairāk no literatūras izpētes, kas autoram pieļaujama kā militāristam praktiķim (J. Ulmis)”
- Kompjeņas pamiera (1918) dokuments tika parakstīts1918. gada 11. novembrī pulksten 05.11 Tas stājās spēkā plkst 11:11, 11. 11. 1918. Pamiera līgumā bija 35 punkti. Vācu karaspēka pilnīga izvākšana no bij. Krievijas impērijas teritorijas palika Antantes ziņā.
- 1918. gada 26. Novembrī Vācijas ģenerālpilnvarotais A.Vinnigs nosūtīja Pagaidu valdībai vēl vienu paziņojumu, kuru Latvijas puse arī uztvēra kā Latvijas atzīšanas rakstu. Šis dokuments saturēja divus būtiskus atzinumus: LPV īsteno augstāko varu latviešu etnogrāfiskajā teritorijā; vācu civilpārvalde nodod zemes pārvaldīšanu Latvijas PV.
- Sākotnējie panākumi Latvijas atzīšanā viesa cerības, taču Sabiedroto pārstāvji, nebija gatavi ignorēt Baltijas valstu agrāko piederību Krievijas impērijai un gribēja Baltijas valstu nākotnes noteikšanu atstāt izlemšanai nākamajai Krievijas Satversmes sapulcei. Visas Parīzes Miera konferences laikā Latvijas delegācijai tā arī neizdevās panākt valsts neatkarības de iure atzīšanu.
- 1919. gada maijā darbojās trīs valdības- K.Ulmaņa, A. Niedras un P.Stučkas, kas katra pretendēja uz Latvijas vienīgās valdības vietu. Tomēr pēc 22. maija Stučkas valdība praktiski atradās Latgalē, Vitebskas guberņā, Padomju Krievijas teritorijā, bet K.Ulmaņa- uz kuģa neitrālajos ūdeņos. Niedras valdības karaspēks okupēja Kurzemi, Rīgu un Dienvid-Vidzemi, bet Ulmaņa – Ziemeļ-Vidzemi. Padomju Latvijas armija tika izformēta un Stučkas valdība no bruņotas cīņas izstājās. Faktiski bruņotajā cīņā bija iesaistītas četru valstu armijas. Pie kam Latvijai un Krievijai bija divas karojošas valdības.
- Vācu plāna izstrādē piedalījās Dzelzs Divīzijas štāba 2. virsnieks, vēlākais vērmahta ģenerālpulkvedis Heincs Guderiāns jeb tanku Hiencs, un 2. pulka komandieris vēlākais vērmahta ģenerālfeldmaršals Evalds fon Kleists. Majors Bišofs bija izcils sava laika karavīrs un virsnieks, kaujās rūdīts komandieris. Viņš neuzskatīja par lietderīgu uzsākt konfliktu ar apvienoto igauņu un latviešu karaspēku, jo galvenais ienaidnieks tomēr bija un palika boļševiki austrumos. Plānojot kaujas operāciju, vācieši izmantoja visjaunākās tā laika operatīvās mākslas atziņas- koncentrēts trieciens šaurā frontē lielā dziļumā, izmantojot visas ieroču šķiras, apvienojot tās kaujas grupās jeb kolonās. Vienkāršā valodā runājot- tā bija tā sauktā „blickrīga” jeb zibenskara taktika. Kaujas darbībai vajadzēja notikt plašā frontē – no Rīgas jūras līča piekrastes līdz Pleskavas šosejai vairāk nekā 5000 km2 platībā. Apvienotajiem Niedras valdības spēkiem bija jāuzbrūk piecās kolonās. Mērķis- Valmiera. Divām kolonnām bija jāvirzās pa Gaujas labējo, bet trim- pa kreiso krastu. Uzbrukumam bija jānotiek pakāpeniski, sasaistot pretinieka spēkus un neļaujot tos pārgrupēt. Vācu ieceres mērķis nebija teritorijas okupēšana, bet gan svarīgo transporta mezglu sagrābšana un kontroles nodrošināšana pār latviešu Vidzemi.
- Kopā fon Kleista grupējumu veidoja: 4 kājnieku bataljoni; 12 kājnieku rotas; 4 ložmetēju/mīnmetēju rotas, 1 artilērijas divizions – apm 18 lielgabali; 2 kavalērijas eskadroni; mīnmetēju rota/baterija; sapieru rota. ?
- Igauņu spēkus veidoja vāji nokomplektētais 9. (Pērnavas) kājnieku pulks divu nepilnu bataljonu sastāvā. Tā kaujas sastāvā bija 26 virsnieki, 926 durkļi, 19 patšautenes un 2 smagie ložmetēji, un 2 angļu 18 mārciņu (84 mm) lauka lielgabali. Pēc Cēsu krišanas 6. jūnijā igauņu 9. pulks tika izstiepts garā frontē no Rīgas līča līdz pat Ruckas ezeram pie Limbažiem. Dzelzs Divīzijas (Eiserne Division) 3. pulka 2. bataljona kaujas grupas kolonnas sastāvā bija apmēram 500 durkļu, 100 zobenu, 28 ložmetēji, mīnmetēji un 4 lauka lielgabali. Ar durkļiem tajos laikos saprata strēlniekus, ar zobeniem- jātniekus, kuri bija bruņoti ar karabīnēm bez durkļiem. Kolonnas galvgalī virzījās kavalērijas eskadrons ar izlūku un sānu apsardzes patruļām. Izlūkošanu gar ceļu veica 427. aviācijas nodaļas lidmašīnas.
- Niedras valdības rīcībā esošās latviešu brigādes komandieris pulkvedis Balodis gaidīja kaujas iznākumu, aizbildinoties ar brigādes pārformēšanu. Nepatīkams pārsteigums Niedras valdības kara ministram Dr. Vankinam bija krievu vienības komandiera kņaza Līvena kategoriskā nostāja pret fon der Golca plānu. 19. jūnijā krievu vienības atstāja savas pozīcijas Veismaņu muižas apkārtnē pie Cēsīm un atgriezās Rīgā, pārejot pilnīgā ģenerāļa Judeniča pakļautībā. Kņaza Līvena rīcība piespieda Dr. Vankinu pārgrupēt vācu spēkus, steigā pārsviežot dažas vācu brīvprātīgo vienības Bērzkroga virzienā. Dzelzs Divīzijas štāba 2. virsnieks kapteinis Guderiāns uz savu ierosmi bija nosūtījis šis vienības Kleista kaujas grupas atbalstam. 22.06. Ap plkst. 14,00 plkv.-ltn. Rēks pavēlēja pāriet vispārējā uzbrukumā un plkv. Heinces vadībā ieņemt Cēsis. Heinces spēki sastāvēja no 1. kājnieku pulka II bataljona, 3. kājnieku pulka, 2. kav. pulka, 3. artil. pulka 3. un 4. baterijas un, 1. artil. pulka 1. baterijas, bruņotā auto „Vanapagan”.
- Vidrižu apkārtnē atradās krievu armijas aizsardzības līnijas „Vendenes pozīcija” ierakumi un būves. Loģiski, ka jebkura armija izmantos jau sagatavotās pozīcijas, jo vairāk, ja tās ir vērstas uzbrucēju virzienā. Pēc vācu loģikas Vidrižos vajadzēja būt nozīmīgiem igauņu spēkiem. Ja tas tā būtu, tad majora fon Kleista kaujas grupa 20. jūnijā turpinātu uzbrukumu caur Vidrižiem un tālāk caur Limbažiem ieietu igauņu dziļā aizmugurē un lauztos uz Valmieru bez sevišķām grūtībām, jo Gaujas kreisajā krastā uzbrukumu sāktu Landesvēra un vācu brīvprātīgo spēki. Pēc vācu loģikas Vidrižos vajadzēja būt nozīmīgiem igauņu spēkiem. vācu lidmašīnas veica maršruta izlūkošanu, tās pamanīja rosību Vidrižos, bet neatklāja igauņu pozīcijas Lādes muižas apkārtnē. Arī Stalbes maršruts bija brīvs no pretinieka spēkiem. Pirmā izlūku sadursme pie Vidrižu kroga notika kā pēc grāmatas, bet izrādījās, ka vecajos krievu ierakumos nekādu spēku nav. Pirmā kauja pie Vidrižu muižas vāciešus pilnīgi pārliecināja, ka latviešu galvenie spēki ir sakauti un tāpēc vajāšanu naktī neturpināja.