1. Dzejas dienas – 2009.<br />Laimonis Vāczemnieks<br />Dzimtenei.<br />Es tevi jūtu mīļa drauga lūpās<br />Un laimes skurbumā, kas sirdī most.<br />Ai dzimtene, es tavu bērzu šūpās<br />Kā maigā mātes klēpī šūpojos!<br />Ja tevis nebūtu, es klusi vīstu,<br />Kā ceļa malā bālās smilgas vīst.<br />Pār pasauli kā gāju putns klīstu,<br />Kas dzimtās zemes mīlas nepazīst.<br />Un visi bērnu dienu sapņi skaistie,-<br />Nekad man sirdī neizplauktu tie,<br />Tad nāktos padebešiem līdzi laisties,<br />Pat nezinot, kur kādreiz piestāties…<br />Ai dzimtene, tu brīnišķā un labā,-<br />Par tevi vienmēr dziedās mana sirds!<br />Tu manus sapņus, manas ilgas glabā,<br />Un tavā saulē mana laime mirdz!<br />Valoda ir ceļš uz konkrētās valodas valkātāja sirdi. Dzeja ir viena no tautas valodas attīstības un gara stāvokļa liecībām. Ir pamats ticēt, ka Latvija ir cēlusies un augusi, tieši pateicoties dzejai – tieši vai netieši – dzejdariem – cilvēkiem, kas uzrunāja tautu, un arī runāja tautas vārdā, tādējādi iespaidojot reālus un lielus notikumus. <br />Tradicionāli rudeņos jau daudzus gadu desmitus Latvijā notiek Dzejas dienas - svētki, kad dzejnieki lasa dzeju saviem klausītājiem. Šogad tās notiek jau 44.reizi. Tas ir pasākums, kas kļuvis par vienu no būtiskākajām Latvijas kultūras dzīves vizītkartēm, tiecoties veicināt sabiedrības, jo īpaši jaunatnes interesi par garīgām vērtībām, nodrošināt profesionālos kontaktus starp Latvijas un ārvalstu dzejniekiem un celt latviešu literatūras prestižu kopumā. <br />Jautājums: „(Kurš zina, kad notika pirmās dzejas dienas un ar kādu pasākumu tās bija saistītas?)” <br />Atbilde: „Dzejas dienas sākās 1965.gadā, kad tika svinēti 100 gadi latviešu lielajam dzejniekam Rainim. Kopš tiem laikiem dzejas dienas notiek katru gadu. Savulaik veidojušās kā protesta forma pret valdošo režīmu, mūsdienās kalpojot par tribīni dzejas dižgariem, jaunajiem dzejniekiem un arī dzejas mīļotājiem, dzejas dienas apliecina dzīvas dzejas tradīcijas turpinājumu.quot;
”<br />Dzeja, ko lasīja Rīgā, pie Raiņa pieminekļa, tika apkopota krājumā „Dzejas diena”. Asūnes bibliotēkā saglabājies 1970.gada izdevums. Daži dzejoļi no šī krājuma:<br />Jeronims Stulpāns „Dzimtenei”<br />Kad purva zāle un kārkli<br />man rokas un kājas dursta,<br />Kad malduguns šaudās gar ciņiem<br />un grib, lai bezspēkā gurstu,<br />Es meklēju zvaigzni tavu,<br />kas acīs jāpatur katram,<br />Ja dosi man savu gaismu,<br />es ceļu zināšu atrast. <br />Kad sakrājas rūgtas mieles<br />un vērmeļu sīvums kaklā,<br />Un dvēsele putekļu pilna<br />kā ilgi nevēdīts paklājs,-<br />Es meklēju avotu tavu,<br />lai pasmeltu krūzi līdz malām,<br />Ja dosi man skaidrību savu,<br />būs sirds man tīra līdz galam.<br />Kad rokas ir saistījis kūtrums<br />un dienas kā klibojot aiziet,<br />Uz galda stāv baltas lapas<br />un krokojas dusmās un raizēs.-<br />Es tavu vēsturi lasu,<br />dun soļi skarbi un cieti,<br />Ja dosi man stiprumu savu,<br />tad darbam man spēka pietiks.<br />Kad naidniekam azotē duncis,<br />bet lūpas vēl lišķīgi smaida,<br />Kad negaisa mākoņi satumst,<br />no pamalēm zibeņus raida,-<br />Uz tavu karogu veros,<br />lai šalc tas pār manu pieri,<br />Ja dosi man savu drosmi,<br />es būšu drosmīgs un mierīgs.<br />Visskaudrākā stundā mierīgs.<br /> <br /> Andrejs Balodis „Pie manis atgriezusies dzeja”<br />Pie manis atkal atgriezusies dzeja<br />Kā mīlestība, kad tik ilgi projām bijusi.<br />Man pievērsta ir viņas skaidrā seja, <br />Šķiet, krūtīs aklā sāpe beidzot dzijusi.<br />Tāds, pusapmāts un sevī apnicis, es klīdu,<br />Nekas vairs nebij labs, ne dienas spulgs, ne nakts.<br />Es draugu jautrību un skaļos smieklus nīdu,<br />Būt miris vēlējos, zem smiltīm rakts.<br />Kāds prieks, kad spalva atkal rokai klausa,<br />Šķiet, zaļos krastos pēkšņi dzidra straume šalc<br />Tai gultnē žuvušā, kas likās gluži sausa,-<br />Un rasā mazgājies rīts nāk pār zemi balts.<br />Ar dzeju un Dzejas dienām esam atguvuši savas valsts neatkarību un visus padomju gadus pie Raiņa pieminekļa klausījāmies to, ko dzejnieki rakstījuši «starp rindām» un vēlējušies pateikt zemtekstos. Dzeja un Dzejas dienas ir pamatoti uzskatāmas par Atmodas virzītājspēku, tāpēc šīs tradīcijas neturpināšana būtu klaja necieņas izrādīšana gan pret valsti, gan pret Atmodu, gan pret Latvijas kultūras mantojumu.<br />Valdis Rūja „… Daugava mirdz pilna dvēselīšu”.<br />Daugava mirdz pilna dvēselīšu,<br />Sveču liesmu, pilna karstu spīšu.<br />Piemiņa ar simtiem uguns plostu<br />Slīd uz mūžību, uz veļu ostu,<br />Brīdi piestājot pie Vanšu tilta,<br />Kāpj no likteņupes blāzma silta.<br />Sveču mirdzums mūrus ieskauj klusi.<br />Šķiet, no dzelmes senpils iznirusi.<br />Atmiņu un apņēmības skauta,<br />Acis augšup svinīgi ceļ tauta.-<br />Lepni Svētā Gara tornī plīvo<br />Gaisma sarkanbalta, gaisma dzīva.<br />Gribu piedāvāt jūsu uzmanībai Franča Murāna dzejoli. Francis Murāns Otrā pasaules kara beigās emigrē uz Vāciju. Kopš 1950.gada dzīvo ASV, kur ieguvis zinātņu doktora grādu tautsaimniecībā. Iznācis dzeju krājums „Ilgu zeme” (1946) un poēma „Nelga” (1953).<br />Francis Murāns „Latvija”<br />Jo vaicoj, svešinīk, nu kurīnes es asu,<br />Kur muna tāvu zeme, vīta, sirds kur saista,<br />Un prosi vōrdu, kū vysdziļok sirdī nasu,<br />Tod klausīs – pasaulī nikō vairs nav tik skaista – <br />Latvija!<br />Tū dzēržūt, dūmas stōj, lej acīs sylta rosa,<br />Un skaistas atmiņas vysapleik plaukst kai zīdi<br />Kū ilgas, sadagušas sōpēs, kōri losa,<br />Lai tymsūs mōkuļus, kas aizklōj ceļu, klīdi,<br />Latvija!<br />Kaut šķērti asam seņ nu tevis, kleistam tōli<br />Un, zūbus sakūduši, ceļus lūkam svešam, <br />Mēs dzērdim nūpyutas, kū raida mōtes, brōļi,<br />Ar kurim vokorūs un reitūs skumi dvešam:<br />Latvija!<br />Uz Tovu pusi kai pret sauli skotus grīžam<br />Un gaidūt breidi tū, kod otkon jauna plauksi,<br />Lai rūkas tulznōtōs, kū tagad dyurēs spīžam,<br />Pi kōjom lyktu tev, kad atpakaļ myus sauksi,<br />Latvija!<br />Jo vaicoj, svešinīk, nu kurīnes es asu,<br />Kur muna tāvu zeme, vīta, sirds kur saista,<br />Un prosi vōrdu, kū vysdziļōk sirdī nasu,<br />Tad zyni – pasaulī maņ nav nikō tik skaista-<br />Latvija! <br />Jānis Peters „Noskaņa”<br />Kā zelta zvaigzne, krēslā notrūkusi<br />no Dieva deķa, nemanot un klusi<br />tur, dziļā akā, kļavas lapa zied.<br />Es esmu rudens. Logā vakars riet.<br />Man nav ko zaudēt. Diena nenāks ciemā,<br />jo tanī trūdu nepārtrauktā ziemā<br />uz nepamošanos ir uzvilts pulkstens mans.<br />Es esmu rudens. Ziemas avju gans.<br />Ai, dzimtā nāve, gadusimtā šajā<br />cik latviska tu mūžā vienīgajā!<br />Kā zili pelni miķelīši zied.<br />Es esmu rudens. Gaisā dzērves dzied.<br />Tur, lauku kapsētā, starp koka krustiem baltiem<br />es noliecos pār veļu gadagaldiem-<br />te katris ir kā putns gaisā brīvs.<br />Es esmu rudens. Brītiņu vēl dzīvs.<br />Un tagad es gribu palūgt mūsu mazās dzimtenītes - Asūnes - iesācēju dzejnieci, Anitu Mileiku, pastāstīt par sevi un palasīt savus dzejoļus.<br /> Dzejas balvai 2009 pieteiktās grāmatasDZEJA<br />Uldis Bērziņš, Saruna ar Pastnieku – Neputns, 2009 <br />Jānis Elsbergs, panti – Neputns, 2008 <br />Arvis Viguls, Istaba – Satori, 2009 <br />Andas Līces, Elīna Līce, dzejoļs krājums Tik tuvu pie... – Tapals, 2009 <br />Ivars Kārkliņš, Zemes ceļš – SIA Drukātava, 2009 <br />Sarmīte Gusiņa – Elksne, Debesu Rasa - Universums A, 2008 <br />Alfu Ramons, Iela no Alfas līdz Omegai – 2009 <br />Dagnija Dreika, Avoti un zeltarīkstes – Sol Vita, 2009 <br />Anita Skrjabe, Upes audeklā - Poligrāfijas infocentrs, 2009 <br />Gunvaldis Tarvids, Man lūdzu vīziju bruņkreklotu - Poligrāfijas infocentrs, 2009 <br />Imants Lastovskis, Terra incognita - Poligrāfijas infocentrs, 2009 <br /> ATDZEJA<br />Rauls Čilačava, Loma (atdzejojis Imants Auziņš) - Poligrāfijas infocentrs, 2009 <br />Bengts Bergs, No meža tu esi nācis (atdzejojis Juris Kronbergs) - Mansards, 2008 <br />Fikrets Demirāgs, Gaisos tālu medību balsis (atdzejojis Uldis Bērziņš) - Lietusdārzs, 2009 <br /> Un nobeigumā es gribētu nolasīt dzejoli, kas ir veltīts mūsu dzimtenes himnai.<br />Pēteris Ērmanis „Divas lūgšanas”<br />Ir lūgšana kā laipa spoži balta,<br />Pa viņu cilvēks pāri tiek pie Dieva.<br />Grib dvēsele ar Dievu satikties,<br />Grib dvēsele ar Dievu runāties,<br />Bet vārdi īstākie, visvienkāršākie<br />Ir tie, ko Kristus mācīja reiz kalnā,<br />Ir tie, kas ietver visas lūgšanas.<br />Lai sajūt sirds, lai lēnām lūpas dveš:<br />Mūsu Tēvs debesīs.<br />Daudz, ļoti daudz mums latviešiem ir dziesmu.<br />Bet, kad pie Dieva griežas visa tauta,<br />Tad skaņas īstākās, visvienkāršākās<br />Skan vienā dziesmā, mazā mīļā dziesmā,<br />Kas izauga no dziesmiņas par himnu.<br />Skan līdz šī svētā tautas likteņiem.<br />No zemes izdzītam, vēl latvietim<br />Sirds atspirgt spēj, kad lūdzas viņš un dzied:<br />Dievs, svētī Latviju.<br />