2. • Dzimis Jelgavā
22.01.1869. Tēvs
pēc izcelsmes ir
latvietis, taču
ģimene vairāk
saistīta ar vācbaltu
sabiedrību.
• Studējis
Pēterburgas
Mākslas
akadēmijā.
• 1906.g. pārcēlies
uz Vāciju,
pieņemdams abu
vecāku uzvārdus –
Valters-Kūravs.
• Līdz 1916.g. dzīvo
Drēzdenē.
• Līdz 1932.g. –
Berlīnē.
“Pašportrets”. 1924.g.
3. • “Pievērsties mākslai
Valteru ierosināja
Jelgavas reālskolas
zīmēšanas
skolotājs Kurts
Vīsners, un viņš
sāk ņemt
privātstundas pie
Jūliusa Dēringa.
• Reālskolas laikā
parādījies arī
Valtera otrs
lielākais talants, jo,
kā liecina
Pēterburgas biedru
atmiņas, viņš labi
spēlējis vijoli.”
J.Valters Pēterburgā. 19.gs. 90.gadu vidus.
Foto: J.Rozentāls.
4. • “1889. gadā
viņš iestājās
Pēterburgas
Ķeizariskajā
mākslas
akadēmijā, kur
1894. gadā
saņēma II
pakāpes
mākslinieka
grādu par
sadzīvisko
kompozīciju
“Pie ostas”
(“Zēni
makšķerinieki”,
atrašanās vieta
nezināma).”
5. • “1897. gadā beidza
Vladimira Makovska
žanra glezniecības
meistardarbnīcu ar I
pakāpes mākslinieka
grādu par gleznu
“Tirgus Jelgavā”
(Latvijas Nacionālais
mākslas muzejs).
• Profesora Makovska
interesēm atbilstoša
tautas tipu galerija bija
atbīdīta otrajā plānā,
priekšplānu atvēlot
impresionistisku
gaismēnu rotaļām uz
nesteidzīgā pastaigā
devušos jaunu
pilsētnieču gaišajiem
tērpiem.”
6. • “Topošais mākslinieks
Pēterburgas studentu
kopībā uz laiku tuvinājās
latvietībai, lai gan, kā
atceras Gustavs Šķilters,
“pirmā laikā Pēterpilī
labprāt mīlēja runāt pa
vāciski un vairāk
raudzījās uz mākslu
Vācijā”.
• Darbojās pulciņā “Rūķis”,
bija tā vadītājs pēc
Ādama Alkšņa
pārcelšanās uz dzimteni
un 1896. gadā kopā ar
biedriem piedalījās
Latviešu etnogrāfiskās
izstādes Dailes nodaļā.”
7. • Johans Valters – “ļoti sabiedrisks, izglītots, veikls
runātājs un darīšanu kārtotājs” (G.Šķilters)
8. • “1898. gada pavasarī Valters devās līdzi Arhipa
Kuindži meistardarbnīcai braucienā uz Rietumu
mākslas pilsētām, kur skatīja daudz laikmetīgās
mākslas paraugu, ieskaitot franču impresionistu
oriģinālus.
• Pēc tam apmetās uz pastāvīgu dzīvi dzimtajā
Jelgavā, kur ilgstoši bija strādājis arī studiju
periodā un 1897. gada septembrī kopā ar Purvīti
sarīkojis izstādi, parādot jelgavniekiem abu tikko
pabeigtos diplomdarbus. Valters tēva mājās
izbūvēja darbnīcu un sāka pieņemt audzēkņus.”
9. • “1898./1899. gada mijā
viņš blakus Purvītim
bija otrs nozīmīgākais
eksponents Rīgas
Mākslas biedrības
salona atklāšanas
izstādē, un viņa
reālistiskā glezna
“Vakars” (n. v. 1898,
atrašanās vieta
nezināma) šajā
pasākumā liecināja par
tendenci lauku ļaužu
gaitas attēlot
saistījumā ar diennakts
laiku vai gadalaiku
pārejām, kas gadsimtu
mijas simbolisma garā
viesa asociācijas ar
mūža gājumu un
likteni.”
10. • “Šī Valtera
glezniecības
ievirze
izsekojama līdz
jau Vācijā
parakstītajai
dramatiskajai
kompozīcijai
“Pavasaris”
(“Bārenīte”,
1907, LNMM),
kurā gadalaiku
mija ieguvusi
pavasara
atmodas
pacilātībai
pretēju nozīmes
nokrāsu.”
11. • “Turpmākajos gados notika
Valtera personālizstādes
Rīgā (1901/1902) un paša
darbnīcā Jelgavā (1899,
1902, 1904). Pēterburgā
viņš turpināja rādīt savus
darbus Pavasara izstādēs
(līdz 1900) un piedalījās
apvienības Мир
искусства izstādē (1902),
bet dalība 3. un 9. Berlīnes
secesijas izstādē (1901,
1904) bija pirmie soļi
Vācijas mākslas dzīves
virzienā. Jelgavnieku
izglītošanai Valters lasīja
lekcijas par glezniecību
(1903, 1904), iekļaudams
tajās savas atziņas par
jaunākajām parādībām.”
“Birztala”. 1903.g.
12. • “Tiklab ainavās (“Viļņojošs
ūdens”, “Pīles”, 1898;
“Jūrmala”, ap 1900; “Mežs”
(“Rīta saule”, ap 1903),
visas LNMM), kā žanriskās
un portretiskās
kompozīcijās ar saules
gaismā vai mijkrēslī
kūstošām figūrām (“Virvju
vijējs” (studija), ap 1899;
“Peldētāji zēni”, ap 1900;
“Pie loga”, ap 1900;
“Sieviete parkā”, ap 1904,
visas LNMM) viņš atklāja
interesi par delikātas un
lakoniskas ritmiskās
struktūras emocionālo
iedarbību, kas pieauga
vēlākajos daiļrades
posmos, bieži modinot
akustiskas asociācijas.”
13.
14. • “Kā 1902. gadā
formulēja kāds
latviešu kritiķis,
“Valters it kā
atšķir no dabas
bagātiem
akordiem vienu
skaņu – liek tai
tad briest,
pieaugt,
izskanēt””.
• “Mežs” (“Rīta
saule”, ap 1903)
19. • “Vecāku nāve,
laulības iziršana,
revolūcijas notikumi
un to izraisītais vietējo
pasūtītāju
maksātspējas
kritums, kā arī 1904.–
1905. gadā
samilzušās Purvīša
un Valtera
nesaskaņas ar Rīgas
Mākslas biedrību no
vienas puses un daļu
latviešu sabiedrības
no otras puses
veicināja izšķiršanos
par labu emigrācijai
uz Vāciju.”
“Jūrmala ar peldu laipām”, Ap 1911.g.
20. • “1906. gada sākumā Valters,
atsaukdamies uz Baltijas
vācu izcelsmes kolēģa un
mecenāta Paula fon
Šlipenbaha (Paul von
Schlippenbach) aicinājumu,
devās sarīkot personālizstādi
Drēzdenē, kas kļuva par viņa
galveno dzīves un darba
vietu līdz 1916. gadam.
Vācijā viņš pievienoja savam
uzvārdam mātes meitas
uzvārdu, kļūdams par
Valteru-Kūravu.
Mākslinieciskā jaunrade
pastāvīgi bija apvienota ar
pedagoģisko darbu
gleznošanas studijā, kas
pulcināja daudz interesentu,
liekot rakstīt, ka “Valtera-
Kūrava stils radīja Drēzdenē
skolu””.
“Drēzdenes piepilsēta pie pie Elbas”.
1913.g.
21. • “Viņa glezniecībā blakus
ainavai un portretam
ienāca viesību, teātra un
mūzikas dzīves tēlojumi
(“Izrīkojumā”, ap 1910–
1912, privātīpašums;
“Teātrī”, ap 1910–1912,
privātīpašums; “Stīgu
kvartets”, 1910,
privātīpašums), klusā
daba (“Klusā daba ar
prīmulām”, 1913, LNMM)
un sievietes akts
(“Modelis”, 1915,
LNMM), bet izzuda
gadsimtu mijas mākslas
metaforiskās noskaņas.”
“Izrīkojumā”. Ap 1910. – 1912.g.
22. • “Saskarsme ar
postimpresionismu
un vācu vēlo
impresionismu
pastiprināja gan
stilizētu
dekoratīvismu, gan
krāsu, formu un
faktūru ekspresiju,
plūstošie ritmi
kļuva saspringtāki
un mainījās
tēlojuma
emocionālais
koptonis.”
• “Modelis”. 1915.g.
23. • “Valteram izveidojās
cieši sakari mūziķu
aprindās, tomēr līdz
šim nav
apstiprinājusies
leģenda, ka viņš
pelnījis iztiku,
spēlēdams vijoli
Drēzdenes operas
orķestrī. Turp Valters
līdzīgi laikabiedram
Robertam Šterlam
(Robert Sterl) devās
gleznot, iekļaudamies
Ādolfa fon Mencela
(Adolf von Menzel)
aizsāktā tematiskā
vācu glezniecības
tradīcijā.”
“Teātrī”, ap 1910. –1912.g.
24. • “Impresionistiskās
gaismēnas un
atspīdumi uz
ūdens virsmas,
koku lapotnēs un
mākslīgi
apgaismotos
iekštelpu skatos
pārvērtās
dekoratīvi košos
kontrastējošu
krāsu plankumu
rakstos.” “Tulonas osta”. Pirms 1913.g.
25. • “Drēzdenē pavadītā
desmitgade bija sabiedriski
aktīvākais Valtera darbības
posms, kurā pirmajai
veiksmīgajai
personālizstādei sekoja
vairākas citas, dalība dažādu
Vācijas pilsētu mākslas
skatēs un 1911. gada
Starptautiskajā mākslas
izstādē Romā, ievēlēšana
organizācijas Dresdner
Kunstgenossenschaft valdē
un mākslinieku grupas
“1913” vadīšana, taču viņš
nebija saistīts ar “Tilta” (Die
Brücke) grupas
ekspresionistiem. Vasarās
Valters ar audzēkņiem
strādāja plenēros gan
Drēzdenes apkaimē, gan
citviet, un šī tradīcija
turpinājās arī pēc
pārcelšanās uz Berlīni, kas
notika 1916. gadā.”
“Baltās Baltijas klintis”. 1914.g.
26. • “1910. gadu otrajā pusē
Valtera uzmanības lokā
nonāca Pola Sezana (Paul
Cézanne), franču fovistu
un kubistu paraugi. Viņa
20. gadu glezniecībai
būtisks bija ne tikai tiešais
vācu ekspresionisma
konteksts, bet visa agrā
modernisma pieredze un
tās apguvē izveidojusies
daiļrades koncepcija, ko
Valters izklāstīja
pedagoģiskajā darbā
izmantotos teorētiskos
apcerējumos, gatavodams
tos izdošanai grāmatā
(manuskripta daļu noraksti
dažādā kārtojumā
saglabājušies vairākās
privātkolekcijās Vācijā).”
“Dziestošie ritmi”. 1913.g.
28. • “Galvenais radošā darba avots
Valtera izpratnē bija vizuālā realitāte
kā “gleznojama esība” (malbares
Dasein), bet tās gleznieciskā
tulkojuma elementi kļuva arvien
patstāvīgāki, kaut gan mākslinieks
noraidīja brīvas iztēles radītu
abstrakciju. Valters meklēja
“impresionisma un modernās
abstraktās glezniecības trūkstošo
starpposmu”, izkopdams abstrahētu
dabas tēlojumu, kurā atbrīvošanās
no naturāliem efektiem un
aprakstošiem elementiem ļāva veidot
autonomu koloristisku un
ornamentālu struktūru, kas
atspoguļoja ainavas (“Vīnakalns
Mecingenē”, ap 1925; “Stumbri un
lapotnes”, 1925, skat. att., abi
LNMM), klusās dabas (“Ekspresīva
klusā daba”, ap 1930, LNMM) vai
modeļa uzstādījuma iekšējo ritmu.”
29. • “Viņš apzinājās nespēju
sacensties ar dabas
krāsainību, tāpēc vēlējās
uztvert motīva krāsu akordu
saistījumu abstraktā melodijā
un transponēt to gleznotāja
izteiksmes līdzekļiem atbilstošā
tonalitātē. Šajā stadijā jaunu
skanējumu ieguva jau Jelgavas
laikā iecienītie ritmiski
izteiksmīgie ūdens virsmas un
koku motīvi (“Osta Nīndorfā”,
1927; “Ainava ar kokiem”),
harmoniski noslēdzot iekšēji
likumsakarīgu attīstību, kas
atšķīrās no tālaika vācu
mākslas pamattendencēm.
Berlīnes periodā Valters īpaši
netiecās pēc publicitātes ārpus
savas labi apmeklētās studijas
un darbus reti nodeva plašākai
atklātībai, tāpēc daudzi
mākslas cienītāji par šo
gleznotāju uzzināja tikai pēc
viņa nāves.”
“Ciems kalnos”. 1921.g.
30. • “Valters nomira 1932. gada
19. decembrī,
nepieredzēdams Hitlera varas
sākumu. Nākamajā gadā
Berlīnē un Drēzdenē vēl
notika viņa piemiņas izstādes,
pēdējai sakrītot ar Drēzdenes
izstādi “Izvirtusī māksla”, kurā
bija skatāms arī kāds Valtera
“Vīnakalns”. Gleznotāja dēls
no pirmās laulības galveno
tēva radošā mantojuma daļu
atveda uz Latviju, un 1939.
gadā Rīgas pilsētas mākslas
muzejā notika plaša piemiņas
izstāde, no kuras daudzi
eksponāti pirms ģimenes
izceļošanas uz Vāciju paguva
papildināt Latvijas muzeju un
privātpersonu kolekcijas.”
• “Ekspresīvās egles”. 1924.g.,
LNMM.
31. Literatūra
• Ābele, Kristiāna. Johans Valters. – R., Neputns,
2009.
• Ābele, Kristiāna. Johans Valters. – R., Neputns,
2014.
• Latvijas mākslas vēsture. – R., Pētergailis, 2004.
• Latvijas mākslas vēsture IV. Neoromantiskā
modernisma periods 1890 – 1915. Sast.
Eduards Kļaviņš. R., LMA MVI, 2014.
