2. • Uzraksts uz stēlas: “Vilhelms
Purvītis no Rīgas. Dzimis
1872.g. 3.martā Zaubē, miris
1945.g. 14.janvārī
Nauheimā”.
• Vilhelms Purvītis – viena no
centrālajām personām
Latvijas 20.gadsimta 1.puses
mākslā. Viņa radītās
kanoniskās, neoromantisku
noskaņu piesātinātās
ziemeļnieciskās ainavas tēls
kā poētisks arhetips ir dziļi
iesakņojies visplašākās
latviešu sabiedrības apziņā.
Vienlaikus Purvītis piedalījās
Latvijas vizuālās mākslas
modernizācijā, kļuva par
politiski neatkarīgās valsts
mākslas institūciju veidotāju,
nostiprinot tās augošās
kultūras dzīves pamatus.
(Eduards Kļaviņš)
V.Purvītis ap 1900.g.
3. • “Lielākais panākums māksliniekam ir
atrast pašam sevi.”
• “Talants var būt dots daudziem, bet izkopt
un pierādīt tā izcilību spēs tikai darbā
neatlaidīgākie.”
(V.Purvītis)
4. • “Pats Purvītis dalījies savās bērnības atmiņās, stāstot, ka
sācis zīmēt 8 gadu vecumā, taču nebija redzējis nevienu
gleznu vai zīmējumu. Draudzes skolā zīmēšanas
stundās bijis jākopē reprodukcijas, taču zēns vēlējies
zīmēt “no dabas”, darījis to paslepus un kaunēdamies.”
• “Izšķirīgs bija Drisas apriņķa skolā Vitebskas guberņā
pavadītais 1887./1888. gads. Zīmēšanas skolotājs Karls
Šmits saskatīja Purvīša talantu un mudināja mācīties
glezniecību.”
• “Vēl paris gadus Purvītis nostrādāja citā jomā, mācoties
Smiltenē metālapstrādi, konstruējot tēva dzirnavās
jaunas iekārtas. Papildus ierosmes studēt mākslu nāk no
kāda PMA studenta Slovecka. Beidzot 1890.gadā ar
“vietējā zemes īpašnieka nelielu finansiālu atbalstu”
Purvītis devās uz Pēterburgu, kur patstāvīgi sagatavojās
iestājeksāmeniem un studēja līdz 1897.gadam.”
• Iestājies Pēterburgas Mākslas akadēmijā 18 gadu
vecumā.
5. • “Pēterburgā studējošie latviešu mākslinieki, Pēterburgas Mākslas
akadēmijas, Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas un
konservatorijas audzēkņi 80.gadu beigās un 90.gados bija
apvienojusies pulciņā “Rūķis”, “kur regulārajās sanāksmēs saviesīgā
dzīve mijās ar dalībnieku darbu apspriešanu, diskusijām un jaunas,
laikmetīgas un nacionālas mākslas plānu kalšanu”. Ar interesi tika pētīti
jaunākie virzieni Eiropas mākslā.”
6. • „Krietni sakuplojušā studentu lokā kopš 1889. vai 1890. gada
latviskuma augsni kopa „stipra nacionāla gara un tautiskas
sajūsmas” iedvesmotais pulciņš „Rūķis”, kura aktīvie biedri bija
„visi ievērojamie Pēterpils latviešu sabiedriskie darbinieki”.
Gustava Šķiltera atmiņās „Rūķis” ir kaut kas vidējs „starp
korporāciju, studentu novadniecību un aizliegt biedrību”, jo
pulcēšanās notikusi bez policijas atļaujas un gluži birokrātisks
šķērslis - pārstāvēto augstskolu atšķirīgā resoriskā pakļautība –
jaunajiem māksliniekiem liedzi savu organizāciju legalizēt.
Šķiltera liecībās „Rūķim” 1893.gadā jau bija „savs priekšnieks
rakstvedis, kasieris, bieza protokolu grāmata un pēc punktiem un
paragrāfiem izstrādāti statūti. Viņš atzina, ka bez pulciņa dažs
labs no biedriem, kurš bija uz audzis vācu jeb krievu aprindās un
nebija liels tautietis, būtu varbūt atklīdis un mums latviešiem
zudis”. Tomēr daudzās izpausmēs latvietība viņiem visiem bija
nacionālpatriotiska ideālisma spārnota, kopīgi jaunveidojuma
utopija - kultūrauga stāds, kas tika saudzīgi lolots smalkjūtīgās
mākslinieku rokās ārpus cilmes zemes un reizē mīlestība no
attāluma uz šo zemi, kura klātienē ik pa laikam sagādāja mazas
un lielas vilšanās”.
• (Kristiāna Ābele. Johans Valters. Rīga: Neputns, 2009. 73.lpp.)
7. • Ainava ir ļoti bieži
sastopama visa
19.gadsimta mākslā.
• “Romantiķu
vizionārisms, reālistu
Barbizonas skola,
impresionistu
gaismas un gaisa
piesātinātās ainavas,
postimpresionistu
dabas redzējums.”
8. • “Ar ainavu saistīti
motīvi bija ļoti
iemīļoti arī latviešu
mākslā, tuvi tautas
mentalitātei.”
• “Vilhelms Purvītis
tiek dēvēts par
Latvijas ainavas
“pirmatklājēju”,
savā glezniecībā
spējot parādīt
Latvijas dabu tās
ziemeļnieciski
daudzveidīgajā
noskaņā.”
“Agrs pavasaris”. 1898. – 1899.g.
9. • “Pēterburgas Mākslas akadēmija palīdzēja sasniegt
augstu meistarību, lai gan attieksmē pret radošo brīvību
atbalstīja striktus kanonus.
• Mācību process tika virzīts uz antīkās kultūras un
renesanses laikmeta estētikas ideālu atdarināšanu. Tika
studēti vecmeistari Ermitāžā un PMA muzejā.
• Audzēkņu darbos netika pieļauts tiešs dzīves vērojums,
pat dabas atainojumā nedrīkstēja rādīt konkrēto īstenību.
• Bija jāmācās veidot sacerētas ainavas, “radot tematiski
un emocionāli mērķtiecīgi organizētus dabas tēlus””.
10. • “Purvīša studiju
laikā notika PMA
1893. – 1894.g.
reforma un par
galveno
konservatīvās
akadēmiskās
mākslas vietā kļuva
reālisma
glezniecība.
• Mākslas darba
pamatā turpmāk bija
liekamas tieši dabas
studijas.
• Juridiski jaunā
reforma Purvītim
nodrošināja
pilntiesīga audzēkņa
statusu.”
“Mijkrēslī”. 1893.g.
“Purvītim bija pieņemami krievu
reālistu - “peredvižņiku” daiļrades
principi, tie atspoguļojas viņa
daiļrades agrīnajā periodā, kad
tēlojums ir konkrēts un tipizēts.”
11. • “Viens no svarīgākajiem akadēmijas
ieguvumiem pēc reformas bija jaunu
pasniedzēju piesaistīšana. Viņu vidū arī ainavu
glezniecības profesors Arhips Kuindži, kura
meistardarbnīcā pilnveidojies Vilhelms Purvītis.
• Kuindži raksturīgas dekoratīvi košas, ar lielisku
gaismas izjūtu un romantisku kāpinātu
pārdzīvojumu gleznotas ainavas.
• Saviem audzēkņiem mācīja gleznot studijas
dabā, bet gatavo ainavu radīt darbnīcā vadoties
no dabā gūtajiem iespaidiem, tomēr vispārinot
un izceļot raksturīgu dabas tēlu.”
13. • “Kuindži mācīja
neaprobežoties ar dabas
kopēšanu – bija jāprot
vispārināt, atrast būtisko,
raksturīgāko. Kaut kādā mērā
tā ir sacerēta ainava, taču tā
nedrīkst būt dekoratīvs
motīvs.”
• “Ainavai bija jāatspoguļo
noskaņa, un tas varēja tikt
izteikts ar kolorīta
kāpinājumu, krāsainību,
siluetu dekoratīvismu, formu
vispārinājumu, gaismēnu
kontrastiem.”
• “Daudzi Kuindži glezniecības
principi izpaužas arī Purvīša
mākslā.”
• A. Kuindži “Birztala”. 1901.g.
15. • “Daudz vēlāk,
jau būdams
profesors,
Purvītis
saviem
skolniekiem
esot ieteicis
kompozīciju
mācīties no
Kloda Lorēna,
bet koku
lapotņu
veidojumu –
no Jakoba van
Reisdāla.”
16. • “Akadēmijas
diplomdarbu konkursa
darbs “Pēdējie stari”
(1897, atrašanās vieta
nezināma, agrāk
Novgorodas mākslas
muzejs) sagādāja
viņam lielo zelta
medaļu.
• Akadēmijas padome
varbūt nebūtu
piešķīrusi šo
apbalvojumu baltiešu
māksliniekam, ja
lēmumu nebūtu
ietekmējuši somu
gleznotājs Alberts
Edelfelts un zviedrs
Andersa Corns.
• Šo gleznu var uzskatīt
par vienu no jauna
laikmeta vēstnešiem
latviešu mākslā.”
Pavasara kūstošā sniega un silti brūnas zemes
pretmeti. Izjusta sniega struktūra, tā
gleznieciskums.
17. • “Agrīnajos Purvīša darbos kā stafāžs vēl
parādās cilvēku figūras, taču vēlāk viņš
konsekventi glezno “tīras” ainavas”.
18. • “Lielā zelta medaļa par diplomdarbu un ārzemju
stipendija, pārspējot galma protežētos
kandidātus, bija iespējama ne tikai pateicoties
talantam, bet arī milzīgām darbaspējām.
• 1898.gadā kopā ar citiem Kuindži audzēkņiem
Purvītis iepazina Berlīnes, Drēzdenes,
Diseldorfas un Parīzes muzejus un galerijas; kā
PMA stipendiāts ilgāku laiku uzturējās Parīzē un
Minhenē, bet 1901.g. ceļoja uz Vāciju, Šveici un
Ziemeļitāliju.
• 1899.gadā Purvītis apmetās uz pastāvīgu dzīvi
Rīgā, pasniedza privātstundas un guva
panākumus vietējā sabiedrībā.”
19. • “Kad 20.gs.s. Purvītis ieradās Rīgā, viņa
savdabīgā glezniecība mietpilsoniskajai
publikai bieži šķita nepieņemama,
pārspīlēta un neglīta. Tajā pašā laikā viņa
darbi bija saņēmuši 1900.gadā bronzas
medaļu Vispasaules izstādē Parīzē,
1901.g. lielo zelta medaļu Lionā un zelta
medaļu secesijas izstādē Minhenē.
• 1913.g. PMA ievēl Purvīti par akadēmiķi.”
20. • Sniegotā nogāze aizņem lielāko
gleznas daļu.
• Sniegs kā laika ritējuma
atspulgs: priekšplānā “uz
nelīdzenas zemes kritis pirmais
sniegs, mīksti nosegdams
kukuržņus un noapaļodams
arumus. Tālākā plānā iezīmētas
puteņa aizvilktās pēdas, kas
tiecas visu nolīdzināt, sapludināt.
Pēc tam, sērsnas laikā sniegs
kļuvis ciets, līdzīgs ledum, bet
pavasara saule jau spējusi to
atkausēt, jo ieplakās satecējusi
pirmā valgme. Pāri sniega
sanesumiem un kupenām taisni
novilktas izrakstās stigas, brīvā
pēdu rakstā iemīts kāds zvēra
skrējiens. Tā sniegā ierakstīts
apstādinātais laika plūdums un
nelielajā dārza stūrī ieraudzītas
dabas daudzveidīgās norises.”
(P.Savickis)
Visvairāk Purvītis ir
plaukstošā pavasara un
sniega gleznotājs.
“Marta vakars” (“Ziemas
ainava”, ap 1900.g.,
LNMM) Minhenē apbalvots
ar zelta medaļu.
24. • “Ir darbi,
kuros
uzbūves ritmi
kārtojas
nosvērtās
līmeniskās
masās un
rada episka
miera
nojautu.”
“Pavasara ainava. Marts.” 20.gs. 30.gadi.
25. • “Vasaras
ainavas gleznot
ir sarežģītāk,
nekā citus
gadalaikus –
zaļie toņi ir
grūtāk
apgūstami. Arī
Purvīša
glezniecībā
vasaras ainavu
ir salīdzinoši
maz.”
27. • “Ūdens ienes
gleznā dziļuma
izjūtu,
spožumu,
kustību,
mainīgumu.
Ūdens ļauj
parādīt
daudzveidīgu
gaismas un
krāsu rotaļu.”
• “Kūstošais
sniegs”. Ap
1910.g.
28. • “Purvīša gleznām
nav neparastu
sižetu. Viņš attēlo
pašu ierastāko,
visiem acu priekšā
esošo, taču ne
vienmēr saskatīto.
• Reti meklē īpaši
skaistus dabas
nostūrus, ja nu
vienīgi Siguldas
parādiskās ainavas
vai Daugavas
krastu varenību.
Parasti viņš
saskata dabas
skaistumu pavisam
vienkāršos,
ikdienišķos
motīvos.”
“Vakara saule”. 20.gs. 20.g.
29. • “Pirmais sniegs”.
Ziemas sākums,
gaidīšanas laiks.
• “Līdzens lauks ar
sasalušu zemi,
arumiem un ceļa
grambām.
Apvārsni aizsedz
nelielas lauku
sētas ēku silueti.
Ikdienišķi, taču
laikā ar ziemas
sākuma gaidošo
noskaņu.”
• Attelā: “Pēdējais
sniegs”. 1898.g.
31. • “Lauku cilvēks, dzīvodams ciešā tuvībā ar dabu,
vairāk pakļauts tās likumībām. Viņš atrodas tieši
līdzās daudzveidīgajam dzīvības ritējumam.
Viņam ir jāievēro un jāpamana it kā nemanāmas
norises augu un dzīvnieku pasaulē. Gaidot
sēklas dīgšanas vai augļu ienākšanās brīdi,
jāprot lasīt laika zīmes.
• Tādēļ Vilhelma Purvīša mākslai nav raksturīgs
idealizēts dabas skatījums. Būdams zemnieku
atvase, viņš līdz ar pirmajiem soļiem mācījies
ielūkoties dabas daudzveidībā.
• Ne ideju pasaulē, bet gan zemes dzīvē sakņojas
gleznās ietvertais pārdzīvojums. Tās
uztveramas kā dzejiska Latvijas dabas noskaņu
glezniecība.”
32. • “Līdztekus plašām
panorāmām viņš
gleznoja arī
fragmentāri fiksētiem
ainavisko motīvu
tuvplāniem.
• Arī diennakts laiks un
gaisma viņa darbos ir
dažāda – no
saulainas dienas līdz
mēnessgaismai, no
apmākušās
pirmssniega debess
līdz gaiši dzidram
zilumam.”
• “Pavasarī”
(“Ziedonis”). 1933. –
1934.g.
• “Mēness nakts”. Ap
1909.g.
34. • “1905.gada
revolūcijas notikumi
radīja konfliktu starp
Purvīti un latviešu
nacionāli noskaņoto
inteliģenci, t.sk.
Rozentālu.
• 1906.g. viņš pārceļas
uz dzīvi Tallinā, kur
māca zīmēšanu
vietējās skolās.
• Ap 1907.gadu, kad
Purvītis dzīvoja
Tallinā, viņa otas
triepienā jūtama
impresionistu
glezniecības
ietekme.”
“Rīts Rēvelē”. 1906. – 1909.g. LNMM
35. • “Neparastāko Purvīša ceļojumu vidū
jāpiemin 1909.g. brauciens uz Islandi,
Špicbergenu un Nordkapu. No šī ceļojuma
iespaidiem gan saglabājies tikai viens
darbs – “Norvēģijas ainava
(Špicbergena)”” (1909, LNMM).
36. • 1919. – 1944.g. (ar pārtraukumu 1940. – 1941.g.)
Rīgas Pilsētas mākslas muzeja direktors.
37. • “1919. – 1934.g.
Latvijas Mākslas
akadēmijas rektors,
līdz 1944.g.
Dabasskatu
meistardarbnīcas
vadītājs.
• Sākotnēji 1909.g.
uzņēmies vadīt
Rīgas pilsētas
mākslas skolu,
pārveidojis
programmu,
atjaunojis
pasniedzēju sastāvu.
Uz šī pamata tika
izveidota LMA.”
38. • “Darbodamies kā LMA
rektors, Purvītis savā
meistardarbnīcā
apmācījis veselu rindu
izcilāko 20.gs. 1.puses
mākslinieku: Ansis
Artums, Eduards
Kalniņš, Valdis
Kalnroze, Kārlis
Melbārzdis, Ārijs
Skride, Jūlijs
Viļumainis, Miervaldis
Ķemers u.c.
• Var droši apgalvot, ka
Purvīša skola ainavas
žanrā ir viena no
izcilākajām parādībām
latviešu profesionālajā
mākslā.”
Ārijs Skride “Ziemas ainava”
39. • “Impresionistisk
ā ievirze
Purvīša darbos
nav ilgstoša. Ap
1910.gadu
izveidojas stils,
ko pētnieki
dēvē par “slēptu
vai neizteiktu
noklasicismu”.
• Noteiktāk
iezīmēti
laukumi,
racionāls
dekoratīvisms.”
“Ziema”. Ap 1910.g.
40. • “Pavasara
ūdeņi”
(“Maestoso”).
• Ap 1910.g.
• Gleznots
dzimtajā
pusē –
Zaubē,
pārplūdušā
pļavas
nostūrī.
“Tālaika sabiedrības ideālus un uzskatus meistars savā mākslā izteicis ar dabā
ieraudzītajām saskaņas un attīstības likumībām. Viņa darbos ir jūsma par dabas
daiļumu, daudz poētiskuma, taču allaž pamanāma mērķtiecīga atlase, formu
pabeigtība. Viņa ainavās izpaužas līdzsvarots prāta un jūtu apvienojums.”
41. • “20.gs. 20. –
30.gados
“tīro” ainavu
vidū parādās
darbi, kuros
ienāk
pilsētnieciska
tematika,
tiesa –
galvenokārt
mazpilsētas
un nomale.”
“Cēsis”. 20.gs. 20.gadu beigas.
42. • “No aptuveni 1500 Purvīša gleznu ir palikuši tikai
daži simti. Turklāt bojā gājuši daudzi labākie
darbi.
• Purvītis plānoja savu darbu kolekciju eksponēt
un meklēja tam telpas. Kad Rīgai tuvojās fronte,
viņš gleznas nosūtīja uz Jelgavu, uzskatot to par
drošāku vietu. Taču šī pilsēta tika nopostīta
gandrīz pilnībā, līdz ar to arī Purvīša darbi gāja
bojā.
• Purvīša daudzie darbi tika vesti uz Vāciju un
karadarbības haosā gāja zudumā.”
43. • “Slavenu mākslinieku darbus arvien centušies
tīši viltot vai imitēt. (..) Jau mākslinieka darbības
sākumā Rīgā un Pēterburgā parādījās audekli
gan ar viņa glezniecības manieres, gan paraksta
atdarinājumiem. Tagad šā posma viltojumus
visgrūtāk atšifrēt. Agrīnajā daiļradē mākslinieka
rokraksts vēl nebija spilgti izteikts, bet
tehnoloģijas principi gadsimta sākuma
glezniecībai kopīgi, tādēļ strīdi par šā posma
apšaubāmas piederības gleznām var turpināties
ilgi. Lielais pieprasījums pēc meistara darbiem
pavēra ceļu svešu, nepilnvērtīgu darbu
iekļūšanai nopietnās kolekcijās.”
44. Literatūra
• Kļaviņš, Eduards. Vilhelms Purvītis. – R.,
Neputns, 2014.
• Latvijas mākslas vēsture. – R., Pētergailis, 2004.
• Latvijas mākslas vēsture IV. Neoromantiskā
modernisma periods 1890 – 1915. Sast.
Eduards Kļaviņš. R., LMA MVI, 2014.
• Vilhelms Purvītis. Sast. Pēteris Savickis. – R.,
Liesma, 1989.