Ugāles bibliotēkas un Ugāles pieaugušo mākslas studijas dāvana Latvijas simtgadē: gleznas daiļliteratūras grāmatās atrastajiem citātiem par Ugāli. Projektu atbalsta Ventspils novada pašvaldība.

1. Ugāles bibliotēkas un
Ugāles mākslas studijas kopdarbs
Uzzīmē grāmatās atrasto Ugāli
Projekts veltīts Latvijas simtgadei,
un to atbalsta Ventspils novada pašvaldība

2. Eva Proņuka ~ Piena vilciens ~

3. Stacijas nāca viena pēc otras: Spāre, Usma, Ugāle, Puze, Elkšķene. Vietām
vilciens pieturēja ilgāk, citur mazāk. Citur vagoni grūstījās turp un
atpakaļ, vagoni tika atkabināti, citur pielikti klāt. Cilvēki stacijās nāca un
gāja. Gan kāpa iekšā, gan ārā. Beidzot pēc Elkšķenes, kur vilciens pieturēja
pavisam īsu brīdi, nāca Ventspils. Sliežu mezgls palika biezāks, un drīz
pēc pulksten septiņiem no rīta vilciens pieturēja pavisam. Nakts vilciens
bij lēnāks kā tas, kas atstāja Rīgu rītā, jo pirmajam bij piekabināts vairāk
preču vagonu. Tādēļ arī ļaudis jokodamies sauca to par piena vilcienu.
Zvejnieks, Kārlis. Nemiera negaisi. - [Rīga], [1996]. – 141.lpp.

4. Ilze Lagzdiņa ~ Dūņezers ~

5. Bēglis apstājās tikai tad, kad priekšā parādījās neliels klajums ar ūdens
svītru aiz tā – viņš bija aizskrējis līdz Dūņezeram. Viens krasts ezeram
bija zems un purvaini līgans, bet otrajā izcēlās viršiem apaugusi krauja.
Stāva kā mūris tā sliecās ezerā, un ūdens tur melnoja akačaini dziļš. Šo
vietu Augusts pazina, te voņš kopā ar Miķeli kādreiz bija licis venterus
līdakām. Ezera lēzenajā galā bija neliela noteka uz Engures upi, un, ja
tērcei aizlika venteri priekšā, tad loms nekad netrūka. Starpība bija tikai
tā, ka toreiz viņš bija ķērājs, bet tagad ķēra viņu pašu.
Kraulis, Rihards. Velna asins - Linkolna, 1990. - 57.lpp.

6. Larisa Zariņa ~ Tumšais klusums ~

7. Līdz Ugālei vēl valda meži, kuru ielocēs pļavas šūpo smilgu zīdainos viļņus.
Tās ir tās paša pļavas, kurās rīta agrumā nāk ganīties stirnas; ja valgā zāle
nedod viņām pietiekami mitruma, tad tuvumā allaž atradīsies kāds valks vai
pat kāds no Engures vai Stendes zālainajiem līkumiem. Šīs puses upes ir
šauras un seklas, bet ne tik viegli pārbrienamas, kā tas var rādīties
svešiniekam. Ja arī ūdens nesniegsies pāri kaklam, upes vidū ir dziļas
dūņas, kuras ierauj bridēju līdzīgi aukstām, kārām rokām, un
neatšķetināmie ūdensrožu kātu vijumi biedē un mulsina. Bet zvēri, kas nāk
šurp dzert, nekad nenoliecas pie līmeņa, kamēr tas vēl saduļķots; tie pabrien
tikai dažus soļus, cik nepieciešams, atsperas šķeltajiem nagiem zilajā glīzdā
un, kad nogulušās duļķes, ilgi dzer no tumšās klusās upes.
Šī novada skaistums lēti nedodas rokā to uzreiz nesaskatīsi reti
izkaisītajās mājās, priežu mežu šķietamajā vienmuļībā, un šejienes
druvas nespēj izaudzēt tik kuplas vārpas augstos stiebros kā citur.
Bet ne tas vien ir skaistums, kas apžilbina pirmajā mirklī; var
iemīlēt lēni, toties līdz smeldzei un uz visu mūžu.
Zigmonte, Dagnija. Jūras vārti. – Rīga, 1960. - 5.,6. lpp

8. Ilze Mekša-Komisarova ~ Virs Ugāles pērkons krājas ~

9. Virs Ugāles pērkons krājas,
Un Pērkons ir Vectēvs mans.
Stingst vareno dižmežu klājums,
Tas ir mana Vectēva nams.
Tur dievnama sudraba smaile
Tumšajās debesīs kāpj.
Un manī ne kripatas baiļu-
Kā kokam, kas atveldzes slāpst.
Tur, šūpojot dvēseli manu,
Koku galotnes mākoņos nes;
Uz kuplākā egles zara
Sēžu Vectēva namā es.
Pa vēra tumšzaļo stigu
Nāk Vectēvs Šurp dziedādams:
Švīkst pātaga, kapājot zemi,
Un skan mana vectēva nams-
„Spoža spalva kumeļam(i),
Vēl spožāki iemauktiņi´”
Bet krēpes kā Negaiss plīvo.
Zibeņa iemaukti zib.
Cik vareni zemi dīžā,
Kā ozolus saspārdīt grib!
Ieklausos Pērkona vārdos.
Un mieru tik labi just,
Kad pāri pār siena zārdiem
Slejas svētnīcas krusts.
Es izlīstu slapja un dziedu.
Senču zibeņi atblāzmu dedz.
Un Ozolu gravā ik ziedā
Kā bite skan vārdiņš „svēts”
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - --
Ik vasaru vectēva kumeļš
Nāk zvaigādams, dimdēdams.
Virs Ugāles pērkons rājas.
Jā, Pērkons ir Vectēvs mans!
Es Negaisam galdu klāju
Dziedādam´, raudādam´!
More, Jana. Vectēva nams//Jāņuguns: dzejoļu krājums.-R, 1990

10. Ārija Indriksone ~ Baņģevas līčos ~

11. Baņģeva vietām slēpās kārklu un ievu puduros, vietām laistījās zila zem
šīrīta skaidrajām debesīm. Pat pa kādam baltam mākonītim upē atspīdēja.
Meitenes skrēja pie upes pat neatskatīdamās uz lopiem, jo tie aizcietušie
ieklupa sulīgajā zālē. Par lopiem Baņģevas līčos nebija ko raizēties, no
šejienes viņu varēja tikai dzīšus aizdzīt, paši neies nekur.
Ievas jau bija atziedā, reti vairs pa baltam ķekariņam zaros, no tiem
palikušas vien rudas spurgalas. Kur ziedlapas birušas straumē, tur
protams, aizpeldējušas, bet, kur aizķērušās doņos un grīšļos, tur stāvēja
netīri baltas kā pērnā sniega paliekas.
Belševica, Vizma. Bille dzīvo tālāk. - Rīga, 1996. - 62.,63.lpp.

12. Dace Grundmane ~ Ir atkal pilns mēness ~

13. Svētdien, 14.4.46. 14:10
Jā ir atkal pilns mēness. Šķiet, ka šovakar, ja nebūs apmācies, būs atkal
brīnumgaišs. Brīnišķā mēnesnīca, brīnišķās aprīļa naktis! Ugāles
romantika!
Pirmdien, 15.4.46. 20:20
Liels dzeltenīgs mēness – Luna – Selena – lūr aiz Rasu mājas jumta. Viņš
grib izlasīt, ko es rakstu, - ļaut vai neļaut. Ja neļaušu, viņš īgnumā
apmāksies un man būs nepatikšanas, ja ļaušu – baidos, ka viņš visu manis
rakstīto neizstāsta citiem. Tomēr jāļauj vien būs.
Zigmonte, Dagnija. Dagnija : Dagnijas Zigmontes jaunības sapņi un
mīlestība dienasgrāmatās. - Rīga, 1998. - [1.d.].-37. lpp.

14. Irēna Lakše ~ Lielais brīnums~

15. Tirgus notika uz muižas lauka dzelzceļa stigas tuvumā. Tirgus kņada
rosījās pilnā gaitā, kad pēkšņi atskanēja lokomotīves svilpiens un savāda
dārdoņa. Ļaudis bariem vien sāka skriet uz to pusi, no kurienes nāca
neparastais troksnis. Skrējām arī mēs ar māti, tēvs palika pie ratiem. Drīz
vien ieraudzījām no mežmalas izlokāmies lokomotīvi ar garu sarkanīgu
preču vagonu rindu, kas traucās uz stacijas pusi. Skaitījām, skaitījām, līdz
sanāca pāri par četrdesmit vagonu.
Ventspils dzelzceļš tika atklāts pirms dažiem gadiem un tāpēc lauku
ļaudīm bija ko apbrīnot.
Dorbe, Herberts. Bērnība, es sveicu tevi. - Rīga, 1968. - 120. lpp.

16. Jolita Mališeva ~ Un spīdēja daudznakt zvaigznes ~

17. Kailām rokām
vadīja grožus.
Karietē snauduļoja fon Bērs;
Meļņi stiepās kā stīgas.
Un spīdēja daudznakt zvaigznes
Pār Ugāles egļu smailēm.
More, Jana. Popes pasaka // Diānas loks. - Rīga, 1982. – 21.lpp.

18. Arīda Mekša ~ Pie Libertāla bodes

19. Brauciens notika vasarā, jaukā, saulainā dienā. Bija ko redzēt un
pabrīnīties, piebraucot pie Lībertāla bodes, kur pie slitas tēvs piesēja
zirgus. Līdzās bija vesela pajūgu rinda, kas, jādomā, še bija parasta
parādība un liecināja, ka bodnieka kvieši zeltin zēla. Turklāt pilnais veikals
apmulsināja ar daudzajām un dažādajām precēm. Kā gan visa še nebija!
Sākot ar apaviem, audekliem, beidzot ar adatām un ratu smēru.
Dorbe, Herberts. Bērnība, es sveicu tevi. - Rīga, 1968. - 119., 120. lpp.

20. Sarmīte Dubrova ~ Dūņezera teika

21. Viņam ienāca prātā vectēva — Miķeļa tēva — stāsts par Dūņezeru: tur
dzīvojot pats nelabais. To viņš kādreiz redzējis pats savām acīm. Kādu
dienu, apstaigājot apgaitu, viņš pusdienas laikā apsēdies ezermalas
vaivarājos uz veca celma un iekodis azaidu. Pēc tam līdzās celmam ēnā
atlaidies atpūtināt kājas. Taisījies jau tā kā iesnausties, kad izdzirdis
savādu troksni, it kā negaisa krākšanu. Paskatījies tad uz stāvo krauju
ezera pretējā krastā (...) un nevarējis ticēt savām acīm: melna kariete ar
četriem melniem zirgiem priekšā drāzusies pa krauju lejā, tieši melnajā
atvarā. Ūdens pašķīdis, dūņas novārījušās, un tad viss apklusis. Vecais
tēvs tūlīt trūcies kājās un bēdzis prom no ezera cik ātri kājas nesušas.
Kopš tās reizes dienvidū viņš Dūņezera tuvumā nekad nerādoties.
Dienvidus, tāpat kā pusnakts, esot stunda, kad visādi nelabi gari apkārt
dauzoties...
Kraulis, Rihards. Velna asins. - Linkolna, 1990. - 57.lpp.

22. Laimdota Junkara ~ Būs karš... ~

23. Atceļā no Tērandes līdz Ugālei brauca kopā maidzenieši, popnieki,
dundadznieki, ugālnieki. Ugālē bija pietura zirgu pūtināšanai. Tie, kam
vēl tālāks ceļš priekšā, pirmkārt, dundadznieki, ierosināja arī pašiem
nedaudz stiprināties un iegriezties pie Frēliha, kā sauca viesnīcu-krogu pie
Ugāles dzelzceļa stacijas. Šim priekšlikumam visi pievienojās. Krogā bija
īpaša „kungu” istaba, un, tā kā viesmīlis pagasta rakstvežus ar viņu
palīgiem un šķūtniekiem piedevām uzskatīja par kungiem, tad visus
ieaicināja kungu galā. Te istabas vidū bija paprāvs galds ar mīkstiem
sēdekļiem apkārt, uz blakus galdiņa gramofons ar dažām nodeldētām
platēm, otrā istabā biljards. Tā kā Tērandes grāfa pusdienas jau bija
aizmirstas, tad viesi lika ķelnerim kraut galdā visu ko, kas vien šai
ekonomijā labs atrodams, attiecīgus stiprumus neizslēdzot. Pēc
iebaudīšanas pirmās kārtas sākās vispārējas dzīvas sarunas, kas lielākoties
risinājās par atentātu Sarajevā un visu, kas ar to sakarā.
Dorbe, Herberts. Vaicāju jaunībai. - Rīga, 1970. - 156.lpp

24. 2017. gada 13. novembris