1. Līgatnes pagasts-
Sigurda Rusmaņa pierakstītie nostāsti .
Foto: Valda Rozenberga
Teicēja Erna Mūrmane (1917,Tallina). Tagad dzīvo ASV.
Neimaņu māja.
Pārbraucām no Igaunijas 1921.gadā, tad dzīvojām pie vectēva brāļa, kurš dzīvoja Ramas
muižā. Vectēva brālis mums izdeva vienu istabiņu vecajās mūra ēkās, tur dzīvojām līdz1922.gadam. tad
vectēvs sāka strādāt, nopelnīja naudu, pārcēlāmies uz Līgatni, Neimaņa māju. Manā laikā tur kroga
nebija. Pirmajā stāvā bija Neimaņu Jānis, Neimaņu Zelma, divi bērni –Juris un meitenīte ausma. Tur bija
virtuve, dzīvojamā istaba un guļamistaba. Turpat bija pārtikas veikals, galvenais Augšlīgatnē. Blakus tam
viņš vēl veikaliem izdalīja šņabi pa novadiem. Tāda kā noliktava.
J. Neimanis bija auto īpašnieks, bija kādas 3 - 4 mašīnas, šoferi brauca un veda ogles uz
papīrfabriku. Ogles katru dienu veda, vienā laikā gāja 3 – 4 mašīnas. Mans tēvs arī viņam dažkārt
izrentēja savu auto, kad bija daudz jāved. Pie Līgatnes stacijas vēl tagad ir māja, tas bija noliktavu
kantoris. Atpakaļ nāca tukšā. Papīru veda citi.
Kad ienāca krievi, vienā vakarā iegāja Jāņa Neimaņa dzīvoklī, pateica, lai krievus kaut kur
aizved ar mašīnu. Pēc tam viņš vairāk neatgriezās. Vai aizveda uz Sibīriju vai nošāva, neviens nezin.
Sieva izglābās, aizbrauca uz Vāciju. Tur mirusi.
Par sevi Erna Mūrmane.
Es Līgatnē parādījos kādus sešus gadus pēc dzimšanas. Es te nodzīvoju līdz 1940.gada jūnijam,
kad krievi ienāca. Tie mani pārcēla strādāt uz Cēsīm, uz banku. Līgatnē es strādāju tēva uzņēmumā. Es
vedu visas grāmatas un blakus pieņēmu vēl krājaizdevu sabiedrību. Kad krievi nāca iekšā un mēs
braucām projām, tēvs iztīrīja naudas skapi un izdalīja.
Mēs jau izbēgām no krieviem. Pirmo reizi krievi izveda mammīti, brālīti un veco tēvu. Tēvs
izbēga. Viens no strādniekiem, izrādījās komunists, zināja, kas notiek. Divos no rīta pieklapēja tēvam pie
loga un pateica, lai viņš tūliņās atstāj māju. Tēvs aizbrauca pie darbu vadītāja, paņēma motocikletu,
viņš aizbrauca pie manas pie manas tantes uz Langstiņiem. Visu krievu laiku tēvs ceļoja pa mežiem.
Iznāca ārā, kad ienāca vācieši. Tad mums atdeva Siguldas un Līgatnes darbnīcas atpakaļ. Tad tēvs man
piezvanīja, lai tūlīt sataisās – krievi jau bija pie Cēsīm. Tad visi braucām uz Liepājas ostu. No turienes uz
Polijas ostu.
Līgatnes pamatskola.

2. Es izgāju pamatskolu, tad pārgāju uz Rīgu, uz komercskolu. Mans tēvs Jānis Mūrmanis (1887-
1961, ASV) jauno skolu uzbūvēja, es gāju vecajā skolā, pēdējo gadu jaunajā.
Klase bija sadalītas labi, mēs bijām vairāk kā desmit skolnieki, dažas bija, kur divas klases
kopā. Skolotājs darbojās ar divām klasēm. Trešā un ceturtā bija saliktas kopā.
Kad skatās uz vecās ēkas fasādi, pa labi dzīvoja skolas principiāls. Tur bija klašu telpas. Augšā
skolnieki no laukiem, kuri nevarēja pārbraukt uz mājām, bija gulēšana. Ieeja bija priekšpusē.
No rītiem skolas vadītājs, principiāls Brants, iznāca ārā. Mums bija jānodzied dziesma no
baznīcas grāmatas. Katru dienu bija cita dziesma. To mums iedeva iepriekšējā vakarā uz māju, tā mums
bija jāiemācās. Tad bērni gāja pie skolotājiem. Toreiz man bija Kampe, Kampes kundze, branta kundze
un Brants. Četri skolotāji.
Uzņēmējdarbība.
Manam tēvam piederēja t.s. Viktorien māja, mūsu laikā celta, ļoti smuka māja, tagad gan tur
nekas daudz nav palicis. Krievi nav krāsojuši pa 70 gadiem. Tur tēvam bija kokapstrādāšanas darbnīca.
Mans tēvs bija būvuzņēmējs. Būvēja daudzas skolas. Arī Līgatnē, Priekuļos. Viņam bija īpatns
veids, kā viņš būvēja. Arī jaunais Līgatnes pagastnams, kur pirms tam bija ārsta nams. Mans tēvs
saglabāja daudzus papīrus, arī cauri karam, atdevu visus savam brālim. Galvenie, kas pilsētu turēja, bija
Jānis Neimanis un mans tēvs.
Mums nodega pirmā fabrika, kuru tēvs nopirka, kur mēsstrādājām. Tēvs atjaunoja, tūlīt
uzbūvēja jaunu ēku. Tēvs nodibināja ugunsdzēsēju biedrūibu. Ar saviem līdzekļiem nopirka mašīnas.
Daļu samaksāja ar ballēm, kuras rīkoja, ziedojumiem. Nodibināja arī ragu orķestri. Kad 1995.gadā
nomira mana mammīte, vēl daži no tiem cilvēkiem bija dzīvi un spēlēja kapsētā. Uz tiem ragiem, ko viņa
noziedoja sabiedrībai.
Tēvs Paltmales muižā pārveidoja muižu par tautas namu.kad to iesvētīja, tad viņam iedeva
zelta pulksteni. Es to iedevu brālim. Tur tas gads ir iegravēts. To lietoja viesībām, dancošanai. Taisīja
lielus bazārus, vietējie iedzīvotāji spēlēja teātrus.
Māja pretī mana tēva mājai saucās Kārkliņa māja. Tagad viņa vēl ir tāda pelēka. Viņam apakšā
bija veikaliņš. Otrā stāvā tēvs rentēja istabas priekš pāris strādniekiem, kuri uz māju brauca tikai
nedēļas beigās.
Galdniecība.
Līgatnes svarīgākais punkts bija stacija – ogļu izvešanas vieta.
Tad uz leju nāk mana tēva uzņēmums. Mēs taisījām durvis un logus. Arī mēbeles. Zāģēja
līstītes, kuras vajadzēja būvēm. Bija daudz mašīnas. Daļu dabūja atpakaļ, daļu nedabūjām. Tagad mana
brāļa mazdēls to turpina. Ģimenes īpašums ir Jāņa Mūrmaņa galdniecība. Jau trešajā paaudzē turpina
darboties. Tajā pašā vietā. Krievi vienīgi drusku pārbūvēja, manam tēvam ēka visā garumā bija no
sarkaniem ķieģeļiem. Krievi piebūvēja augšā otro stāvu. Priekšpusē tagad balti ķieģeļi, pārējie sarkani. Ir
dikti nolaists, tagad mokās un tīra. Darbnīca bija liela, daļu mašīnu te atstāja.
Mans tēvs kā būvuzņēmējs galvenais būvēja pasta nodaļas, skolas, valdības noliktavas. Pēdējā
būve bija Balvos, kur būvēja armijai noiliktavas. Pa visu Latviju būvēja. Citi uzņēmēji, kas ko nosolīja,
deva tēvam taisīt logus un durvis. Rīgā, kur bija galvenā pasta nodaļa uz Kr. Barona ielas stūra, koka
darbi ir visi tēva taisīti.
Līgatnes biedrības.
Tēvs nodibināja arī Saviesīgo biedrību. Tā bija trešā viņa dibinātā biedrība. Tā sapulcējās
pārbūvētajā tautas namā Paltmales muižā.
Ugunsdzēsējiem bija uniformas – melni uzvalki, cepures. Viens no mūsu ugunsdzēsējiem cieta
katastrofu, braucot ar ugunsdzēsēju mašīnu. Līkumā tika izsviests un sasita galvu, viņu sauca Arnolds
Mekšs. Nevarēja izārstēt, drīz nomira. Apglabāts Paltmales kapos.
Saviesīgajā biedrībā vairāk rīkojās dāmas. Mana mamma tur bija priekšniece. Taisīja galdus
mielastiem. Ziemassvētkos gādāja līdzekļus trūcīgiem cilvēkiem.

3. Pie Paltmales muižas dzīvoja Dorši. Tur bija vecu cilvēku patversme. Mana mamma lika man un
brālim vilkt ragaviņas. Piekrāmēja ar pārtiku un no mūsu mājas vilkām augšā uz nespējnieku mājām.
Pienotava.
Tā bija liela pienotava. Tā ņēma pienu no visas apkārtnes. Saimnieki veda pienu kannās, to tur
pārstrādāja.
Pie pienotavas bija liela ēka, celta kā noliktava, tagad nodedzināta. Tur bija arī veikals,
augšpusē viņiem bija krogs, tā īpašnieks bija Purgailis. Veikals apakšā izdalīja pārtiku pa novadiem.
Mazie veikali nāca ar maisiem.
Cilvēkiem gāja grūti, tēvs nodibināja krājaizdevu biedrību. Ielika drusku naudu iekšā. Vienreiz
nedēļā, kad tēvs pārbrauca mājās, tad gāja uz to māju, kur viena istabiņa bija par kantori. Kad es
pabeidzu skolu un pārbraucu mājās, tēvs to pārcēla uz mūsu māju. līdz pēdējai dienai krājaizdevu
sabiedrība bija mūsu mājās.
Līgatne.
Tēvam nekad nebija laika. Tēvam bija tā: viņš vēl kantorī, un kad vilciens svilpa pie Mellā tilta,
tad viņš skrēja ārā. Paķēra portfeli un šlipsi, skrēja no mājām uz staciju. Konduktori jau parasti gaidīja,
kādreiz tēvs bija laikā, kādreiz vilcienam bija pāris minūtes jāpagaida. Stucs sauca to konduktoru. Tas
bija cilvēks, kas stacijā atlaida vilcienu.
Pie Mellā tilta tad parasti noturēja randiņus. Kad gribēja satikties, nāca uz Mello tiltu (tilts pār
dzelzceļa līniju).
Pie Mūrmaņu ēkas pagalmā uzņēmums – zāģētava. Tagad mājas saucas Mūrmaņi. Tā nopirkta
no vecā Kārkliņa. Vecie Kārkliņi dzīvoja nākošajā ēkā aiz Mākslas skolas.
Nedaudz uz priekšu liela māja ar uzrakstu „Padomju saimniecība Līgatne”. Tagad te
adrese Zvaniņi.Mūzikas skola.
Māja, kurā dzīvoja Skrodelis, tikpat kā pilnīgi sabrukusi. Kad iet uz staciju, ceļa malā Lubēju
māja. Kauliņu māja vēl stāv, Cīlīšu māja.
Ugunsdzēsēji bija mājā Cīlīši, pa kreisi. Te bija ugunsdzēsēju mašīnas.
Pēc Paltmales Neimaņu mājā rentēts dzīvoklis. Te Ernas kundze ir dzīvojusi.
Mājā kādreiz bija veikals, augšā dzīvoklis. Tad dzērienu noliktava, izdalīšana pa pagastu, un
veikaliem.
Kur tagad Vigo, bija frizētava.
Māju, kur rakstīts Kamene, uzbūvēja nesen.
Ogļu kantoris taisni pretī stacijai. Daļa divstāvīga, daļa vienstāvīga. Stipri melna. Saucas Kļavas.
Te pienāk klāt dzelzceļa atzarojums.
Ārsts Līgatnē bija Sūrītis.
Starp Līgatni un Ieriķiem tēvs būvēja elektrostaciju. (LFK 2049,2266)
Visendorfa dzirnavu īpašnieks nogrieza roku, tad dzirnavas apstājās un neko vairs nedarīja.
Te rudenī bija lielākā balēšana. Spēlēja, dancoja. Bija mednieku klubs. Svieda augšā pīlītes,
katram cilvēkam deva desmit vai 15 pīlītes. Mednieki šāva. Kurš vairāk nošāva, dabūja pirmo vietu.
Ratnieku ezers.
Ratnieku ezeram D pusē grieza kūdru, kā ķieģeļus. Tas bija jāsakrāmē tā, lai vējš iet cauri.
Pārveda mājās, kur izdarīja sagriešanu, un tad kurināja siltumam. Mans onkulis, mātes brālis rentēja

4. gabaliņu. Lielas, ka ezers piederēja Ezergaiļiem. Viņiem iemaksāja naudu, tie parādīja lauciņus, kur vari
griezt.
Vasaras laikā. Kad gribējām peldēties, braucām ar riteņiem uz Ratnieku ezeru. Mēs peldējām
vienmēr šajā pusē, tuvākā pie šosejas. Otrā pusē dzīvoja Ratnieki. Viņi rentēja māju, rīdzinieki brauca
ārā, bagātnieki brauca ārā un tur dzīvoja.mēs, skuķi, tad bijām sešpadsmit, septiņpadsmit gadu veci.
Atradām, ka tur ārā no Franču liceja bija puikas, tad peldējām pāri pie tiem, satikties. Dažreiz puikas
peldēja pāri pie mums.
Vasarā, lai dabūtu savu skolas apliecību, man bija jāiet strādāt, laikam viņu sauca par
Ezerkalnu. Divas vasaras nostrādāju Siguldā, pārtikas noliktavā. Tie, bija radinieki tiem, kam piederēja
Ratnieku ezers. Tur jaunībā daudz pavadīju laiku.
Paltmales kapi.
Tie ir ļoti veci. Man nepatīk, ka viņi atļauj pēc kāda laika,ja neapkopj, rakt citu virsū. Meklēju
sava brālēna Jānīša kapu, nošauts par to, ka armijā īstās lodes vietā ielika neīsto. Viņam tēvs ir ar
plāksnīti, māte ir, bet uz Jānīša kapa atļauts apbedīt citu.
Pierakstījis Sigurds Rusmanis (1943) 27.09.2010. Siguldas viesnīcā.
-------------------------------- ~~~~~ -----------------------------
Teicēja Aina Imanta Rāks (1925, Ķempju krogā). Tagad gan esmu Ozola. Dzimšanas apliecībā
gan uzvārds bija Raak, jo mans vecvectēvs esot nācis no Igaunijas.
1946.gadā es iesvētījos, jo, ejot skolotāju institūtā, nezināju, ka nedrīkst iesvētīties. Atbrauca
draudzene no institūta un teica: - Ja es kādam to pateikšu, tad tevi izslēgs no institūta. Tad pirmo reizi
uzzināju, ka nedrīkst iet baznīcā.
(LFK 2049,2253)
Kad Imantam Siliņam bija iesvētības, mans tēvs bija viņam krusttēvs. Tad jau māte un tēvs
bija miruši. Mans tēvs teica tā: Es tev dāvinu tādu cūkādas portfeli (dzeltenā krāsā), lai tu kļūtu dzīvē
par profesoru.
Tas bija 1947.gadā.
(LFK 2049,2291)
Ķempju krogs.
Krogs piederējis Paltmales muižkungam, ja es ko nejaucu. Dzimtbūšanas laikos viņš to
nospēlējis uz kārtīm Ķempju muižkungam.
(LFK 2049, 2252)
Krogs bija pārnakšņošanai, skaitījās „tējnīcas tipa krogs”. 20.gados, kad šī māja tika iegādāta,
tā skaitījās. Te brauca uz Rīgu vezumnieki. Veda preci, pat no Alūksnes. Krogi ceļmalā bija pa 7, pa 10
km.
1971.gada bildē redzamas divas stedeles, viena bija ceļinieku zirgiem, uz Līgatnes pusi. Divi
lieli vārti, pa vieniem iebrauca, pa otriem izbrauca. Kad cilvēki ienāca iekšā, bija liela telpa ar garu
galdu. Vienmēr, nakts vai diena, bija silta tēja. Interesanta bija vecos laikos uzmūrēta krāsns, kurai vidū
bija tāds rierītis. Kad bija uzvārīta tēja, tur ielika iekšā trumuli, tā toreiz sauca tējkannu. Tā vienmēr bija
silta.
Gulēšanai bija liela piebūvīte, ar salmiem. Salmos cilvēki atpūtās. Ja ceļinieki gribēja istabu ar
gultu, tai bija salmu maiss. Tālāk varēja braukt vai nu līdz Gālei (Siguldā). te atbraukušie jau bija
atpūtušies vai nu Bērzkrogā, vai Vāveres krogā. Pa starpu Ieriķos bija Smilšu krogs, tur, kur tagad
benzīna tanks. Tur, liekas, uzņemta filma „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Varbūt arī tā bija tā otra filma.

5. Tējnīcā spirtotie dzērieni nebija. Te bija tikai Cēsu alus brūža alus un vietējā ražojuma vīns.
30.gados bija divas vīna fabrikas: Ķempju pagastā Vīķi, otru piemirsu. Veikaliņā, kas atradās krogus
telpā, ikdienā bija nopērkamas konfektes, limonāde, kliņģeri, mednieku desiņas un arī alus. Alu pārdeva
tikai pieaugušajiem.
Latvijas laikā, kādā 1934.gadā, kad es gāju pirmajā klasē, vecāko klašu skolēni no sestās
klases, tie jau bija 15 -16 gadus veci, ienāk un prasa vienu vīna pudeli. Mamma, protams, nepārdod.
Latgales puiši bija sadomājuši iedzert.
(LFK 2049, 2054)
Pierakstījis Sigurds Rusmanis (1943) Ķempju krogā 1.09.2010.
----------------------------------------- ~~~~~ -----------------------------------
Teicējs Nikolajs Lielbriedis (dzim. Liepājā, gads neesot svarīgs).
Ramas.
Mājā. Kur dzīvo īpašnieks, bija pansija. Muiža bija rokās vāciešiem. No 1876.līdz 1940.gadam,
kad tēvs to nopirka. (salīdzināt ar Šalgunovu!)
Pils ēka bija divstāvīga, augšējais pēc poļu modes. Otrs stāvs ir tādā veidā, ka galā divas
istabas, otrā arī, kad izgāja uz balkona, arī bija istaba. Te ir arī ezers. Internetā ir Ramas ezers.
Ir arī kādreizējais zviedru blokhauss, jo te bija trešā līnija, zviedri aizstāvējās pret poļiem. Vēl
drusciņ tur kaut kas ir. Te bija peldu māja, te ņēma arī dūņu vannas. Tādēļ te arī pansija, cara laikā
brauca no Pskovas, no visām malām. Pansijas ēka ar biezām sienām, tā ir no 1560.gada. Abas
saucas Ramas. Te saucās kādreiz Tirza, bija 4800 ha. Tā te esot no 1280-tiem gadiem. Tā gāja no rokas
rokā. Šalgunova to pētīja. PiederējaJohannesam fon Rahmam. Kad viņš te nomira, muiža sāka saukties
Rahmenhof. Tā bija bruņinieku muiža. 1924.gadā,kad taisīja reformu, bija pa drusciņai jau izpārdots.
Tad te bija baznīckungu muiža, te bija mācītājmuiža.
Vācietis Dolgojs 9laikam Augusts, ar krievu famīliju) nopirka, tad viņš to muižu pārdeva manam
tēvam. Nelegāli. Izrādījās, ka muižas nedrīkst pārdot. Ribentropa – Staļina paktānoteica, ka visu
vāciešu, kas izbrauc, īpašumi paliek valsts rokās. Tā ir vienīgā muiža, ko nopirka no vācieša, vienīgā
vācu bruņinieku muiža, kas ir latvieša īpašums.
(LFK 2049,2256)
Ramas muiža.
Te plānā bija pils māja, vāgūzis, kas vēl ir. Kūts nodedzināta. No ūdensdzirnavām vēl kaut kas
drusciņ esot.
Ir klintis, un tur krustnešu laikā izkalts milzīgs kanāls. Vildogas upe nāk no Zviedru purva.
Tagad purvs nosusināts un upē maz ūdeņu. Lai dzirnavas darbinātu, no divām vietām ņēma ūdeni, arī
no ezera. Mūsu robeža ir robeža arī no 1282.gada, kā Tirzas muižas robeža. Blokhauss aiz pansijas uz
priekšu. Kad uz laukiem nebēra mākslīgos mēslus, tad ezeriņā patiesi bija dūņas.
Dzirnavām bija dīķis (ēka 40.gados vēl bija). Tur kur iet upe, līdz šejienei atnāca ledus, un
Skandināvijas plate ielūza. Tādēļ arī jocīgas gravas. GNP tam seko. Es neko nevarēju darīt, man ir
līgums ar parku, citādi teritoriju negribēja atdot.
Šalgunova ļoti interesējās par blokhausu, no sākuma neviens nezināja, kas tas ir. No baļķiem.
400gadu laikā bija nosēdies viss. Tur nebija logi, bet gan šaujamlūkas.
Pie muižas bija liels ozols, vēl līdz galam nav nopostīts. Parkā bija iztaisīti celiņi. 1940.gadā bija
veci muižas kapi. Tur bija lielas egles, visu likvidēja. Izrakņāts, domāja, ka tur zelts.
1940.gada 8.martā tēvs no vāciešiem nopirka muižu un izlika Ls 78 000. Toreiz jau nevienam
tāda nauda nebija. Ar visu inventāru, zirgiem, mašīnām. Kad ienāca pirmie atbrīvotāji, mēs bijām
pierakstīti Liepājā. Tie nezināja, ka mēs te esam. Domāja, ka te Dolgoju muiža. Tādā veidā mēs

6. izglābāmies. Tas bija ierakstīts cara laika zemes grāmatā (man ir kopija). Kad ienāca otrie atbrīvotāji,
tad mūs gribēja aizvest uz Štuthofu. Dabūjām bēgt, jo vācieši teica, ka tā nelegāli nopirkta. Pēc norunas
ar PSRS visi vācieši, kas aizbrauc, muižas atdod valstij.
(LFK 2049,2255)
Pierakstījis Sigurds Rusmanis (1943) 1.09.2010. Ramas muižā.
---------------------------------- ~~~~~ -------------------------------------
Teicējs Vladislavs Bukovskis (1933, Viļakas pag.)
Kanāls.
Visendorfa dzirnavām deva ūdeni no Šķēpelēm. Apmēram 5 km pa kanālu nāca ūdens,
Visendorfa dzirnavas ūdeni saņēma no avotiem, bet tas vēl nepietika. Tā viņi bija vienojušies. Tur bija
īpatnēji, pieŠķēpelēm bija aizsprosts uz upes. Dambējums deva ūdeni Šķēpeļu dzirnavām, aizgāja pa
novadgrāvi. No tā paša dambja gāja koka kastveida izbūve, pa kuru ūdens gāja pāri upei uz augšu. Tā
padeva ūdeni kanālam. Kanāls vēl paņēma no avotiem klāt. Reizēm pat bija jālaiž slūžas vaļā, no kanāla
prom uz upi. Tagad pie Visendorfa dzirnavām kanāla paliekas var redzēt. Kanāls rakts pa kalna nogāzi,
kur ir māls.
Pie Visendorfa dzirnavām bija speciālas slūžu restes, kas bija jātīra. Ja nāk lapas, gruži, ūdens
līmenis jau ceļas.
Dzirnavas būvētas interesanti, tā nekur neesmu redzējis. Ūdens spēka došanai pietika darbināt
divas turbīnas, viena strādāja priekš malšanas, viena varēja ražot elektrību. Elektrību izmantoja paši un
deva kaimiņiem.
(LFK 2049,2250)
Pierakstījis Sigurds Rusmanis 25.08.2010. Visendorfa dzirnavās.
------------------------------------------- ~~~~~ ----------------------------------------
Teicēja Raimonda Gablika (1933., Ērgļu slimnīcā, zaubēniete)
Kolhozi Līgatnē.
Līgatnē bija vairāki kolhozi, kurus beigās apvienoja un izveidoja J. Fabriciusa padomju
saimniecību. To nodibināja pirms 1957.gada. tad sadalīja divās daļās, robeža bija dzelzceļa līnija. Pa
kreisi Līgatnes saimniecība, D pusē Fabriciusa saimniecība, tā nodarbojās ar šķirnes putnu audzēšanu.
Tā bija vienīgā Latvijā, kura bija Maskavas pakļautībā. Mums bija veiksmīgs direktors Daniels Pošeiko,
kas te sāka māju celtniecību.
Otrā pusē gan direktori mainījās vairākkārt. Tad uzcēla kantori, kur tagad ir bērnudārzs.
No kolhoziem centrā bija „Staļina ceļš”, Vildogā bija „Ļeņina ceļš”, „Amatas krasti” (centrs
varbūt bijaBlodziņos), „Pirmais maijs”. „Staļina ceļa” valdes ēka bija Bendiņos. Vildogas kolhoza centrs
bija pie Vildogas skolas, „Pirmais maijs” bija kaut kur pie Ķempju baznīcas. Augšlīgatnē dzīvoja tā
priekšsēdētāja Marta Zimina.
Vecais tautas nams.
Bija laiks, kad Ņ. Hruščovs kopā ar Vācijas vadītāju brauca cauri Līgatnei. Mēs bijām uz ceļa
sagaidīt un māt ar rokām. Viņš stāvēja kājās un tā caur Līgatni izbrauca.
Tad bija vecais tautas nams, uz skolas pusi, tur tagad autonovietne pārdošanai. Tā bija
divstāvu koka ēka ar apaļām metāla krāsnīm. Mēs lielajā zālē spēlējām pat volejbolu. Drīz ēku pameta
novārtā.
Kad Hruščovs brauca cauri, vajadzēja ēkas sakopt. Logus aizsita ciet ar finieri, nokrāsoja, lai
vizuāli būtu kā vajag. Pēc tam šajā ēkā ievācās čigāni un nokurināja pa tīro. Tagad ēka vairs nav.
Jaunais īpašnieks, kas nopirka zemi, iedeva vārdu Rasas. Iepriekš tas bija Tautas nams.

7. (LFK 2049,2268)
Kas notika pie pienotavas, kad cauri brauca Hruščovs?
Tur bija lielas drupas, kur bijuši vairāki veikali, restorāns, viesnīca. Tā stāstīja agrākie līgatnieši.
Kara laikā bija sabumbots, bija palikusi stūra māja, kurai apkārt aplika sastatnes, lai redz, ka tur ir
celtniecība. Uz pienotavas pusi bija vecie pagrabi, tādi nelīdzeni jumti. Tos nošķūrēja visus pa tīro.
Tagad līdzens lauks, bet bija labi pagrabi.
Hruščovs jau te neapstājās.
(LFK 2049, 2269)
Pierakstījis Sigurds Rusmanis 28.09.2010. Līgatnes pag. Rūtās.
--------------------------------------------- ~~~~~ -------------------------------------
Teicēja Līga Zicmane (1961, Kārļos).
Līgatnes pamatskola.
Augšlīgatnes skolā ir zēnu tualete, blakus mazs būcenītis skolas pārzinim. Skolas pārzinis
Kampe 30. gados bija spiegojis, ko puikas tualetē pļāpā, ko dara. Skolas vestibilā ir 4 kolonas, tās tad
bijušas kā kauna stabi, pie kuriem bija jāstāv palaidņiem.
(LFK 2049, 2257)
Pierakstījis Sigurds Rausmanis 02.09.2010. Līgatnes pamatskolā.
--------------------------------------------- ~~~~~ ---------------------------------------
Teicējs Andis Zicmanis (1964, Līgatnē).
Sudas purvs.
Sudas purvā divas reizes esmu redzējis marsiešus. Ja netic, sit mani nost! Tas bija laikā, kad
tur vēl drīkstēja iet.
Gājām spiningot uz to otru ezeru, nākošo aiz Ratnieku ezeru. Tas laikam būs zviedru ezers.
Tam viens krasts kā purvs, otrs ar smiltīm (tad jau būs Muižnieku ezers! S. R.)
Spiningojām, nāk jau vakars, mēs bijā trijatā. Es tā paskatos – nu tak lido kaut kas. Tāds kā
sudrabots cigārs. Nāk šurp. Mēs nosmejamies, trijatā jau drošāk. Būs tam jālido mums taisni pāri
galvām. Nāk arvien tuvāk, tuvāk. Trakākais, ka purvā jau vienmēr putni, parasti iet ņigu ņegu. Pēkšņi
viss apklust. Kā ar nazi nogriež. Tad cigārs strauji pavilka uz sāniem un augšā aizgāja ar tādu ātrumu.
(LFK 2049, 2258)
Pierakstījis Sigurds Rusmanis 02.09.2010. Līgatnes Lielzanderos.
----------------------------------------- ~~~~~ ------------------------------------
Teicējs Augusts Pelkauss (1946, Līgatnes pag. Dodēs)
Paltmales kapi Līgatnē.
Dzelzceļa tilts.
Tēvs stāstīja, ka 1919.gadā, datumus nezinu, jo neatceros, biju diezgan mazs, kad viņš to
stāstīja.
Tā saucamo „balto” bruņuvilciens atveda, liekas 22 karavīrus droši vien, lai apsargātu dzelzceļa
tiltu pār Līgatnes upi, un pats aizbrauca. Tad nākuši uzbrukumā lielinieki un viņi visi krituši, vienam
kritušam ar ložmetēja kārtu trāpīts pa galvu, viena puse ar cepuri un „saulīti” bija atsevišķi.

8. Tie arī aprakti Paltmales kapos Līgatnē, kur vēlāk uzcēla K. Jansona pieminekli „Par Tēvzemi
kritušiem”.
(LFK 2049,2275)
Vēstulē Sigurdam Rusmanim no 28.09.2010.
--------------------------------------- ~~~~~ -------------------------------------
Skatījis un aprakstījis Sigurds Rausmanis (1943).
Mitoloģijas taka.
Koks, mēness, zvaigzne, uzraksti, kas kam noder. Pērkons, pie Māras jau ir skulptūra. Tad
Dievs.
Dievs man deva,
Dievs man deva,
Dievs rokā neiedeva.
Dievs rokā neiedeva,
Iekam pati nedarīju.
Krastmalā pa kreisi, taka ved pa krastu, kāpnītes uz augšu. Jumis. Tā sauc dubultvārpu, citus
dabas brīnumus, kopā saaugušus kartupeļus, sēnes, divus riekstu kodoliņus vienā čaumalā.
Skaista varde, tālāk čūska. Burvis. Vilkacis, nevis vilkatis. Piknika vietiņa. Tur taka griežas nost
no krasta. Velns un jods. Ragana bez plāksnītes. Tad divi ceļa sazarojumi un asfaltēts celiņš.
(LFK 2049, 2259)
Sigurds Rusmanis 02.09.2010. pie Rehabilitācijas centra „Līgatne”.
----------------------------------------- ~~~~~ -------------------------------------